|
tam, kā šķiet, ir spēks. varētu dabūt, lai šķiet, kā vajaga |
|
dīvainīšus ar kukulīti un tos nopietnos muižniekus, kas uztaisās par bērniem uz kādu brīdi. aizaugušā muižiņā starp tējas stāviem un konzervbundžu auto. pēdējā laikā esmu bijis viegls. raksts par pikaso nacistiskajā vācijā.
pārdurtas baltas platmales, protams, ādas cimdi un te jau mēs nākam starp dārzā izkārtotiem akmeņiem un pieklājīgu ļaužu akmens palodzēm. upītē uz terases uzpīpēt, zaļo koku puduri visu patur padusēs un pierakstu grāmatiņās starp lapām pumpuriem un katedrāļu zvaniem. gulēsim diendusu vai vienalga kuru stundu dienā un pamodīsimies ar trauku šķindoņu zīmogu stāvumu un klabēšanu pilošos traukos.
vīna groziņu krāsnas plīts piekājē ar pulksteņa skaņām pļavā. uz jūsu ratiņiem lūdzu atskatieties tur kaļķa bluķi ved mazgāt upē skaties kā plikas kājas ugunskura dūmos mēda priekšautus.
būs jau jāsavāc izmētātās zeķes un saule starp lapām kārnās. uh kādas garas desas pie vistu spalvām un diezgan respektabli, kad cilvēki strādā ar gaļu un iesūcinātas asinis tieši vajadzīgajā krāsā. būsiet par vāciešiem un lielām treknām ūsām baznīcas krēslos tik retos un taisnos ka apkaltas zoles liks svecēm sprauslāt.
malka ziemai pa bruģi ar apkaltiem papēžiem tūlīt ziedēs koki pie mūra un trepēs ziedēs. tas būs pietiekami kliegt un bļaut pakaļ, kad pieņemšanas laiks iztek kā strīpainas virves.
trauslas margas un siena kušķi pieklājīgi apstrādātos koka paneļos. nekādas sarkšanas tikai aristokrātiski zaļa zāle un pietiekami izturīgs grozs zem cepures.
beidziet tak līnijas iet kā novilktas un katram savs pārdzīvojums tikai daži nav banāli un čurā nepaceļot svārkus. dūņas iegaumēja mūsu kājas un zāle bija tik kreptīga ka mazais strautiņš netīrās lupatas pārvērta dzīvā mākslā.
būsiet iegaumējuši, ka nevajadzēs daudz laika un darba, lai krāsas izpindzelētu no aromāta un liktu audeklam trīcēt.
bargi sodīja mūra mājas lapu cepurīti un visas dzimumzīmes virs acu līmeņa tika apstrādātas spiedē un vēlīnais pulverītis uz liesmas izkvēpināja mums tādu varenību, ka nakts melnumā malka ziemai pieņēma vistu asins krāsu un mazliet terapijas.
kur jūs šādu recepti ņēmāt? vai izdziedājāt savas nakts stundas apmeklētājiem labpatīkami.
14. gadā vīri karoja, bet soliņi parkos berzēja rokas. trauku ūdens brašā bļodā un ļaudis vairs netiek iekšā pa durvīm, ja nepieliecas. jā lūdzu, te jūsu aplupusī stendere, es tikmēr pārbaudīšu zupu.
gulējāt braši, cieši, es pat nejutu sviestu, kamēr tas nesāka kust uz pelniem un olas čurkstēja tik cēli, ka nodomāju. bija arī laiks tostermaizēm un vistu spalvās paslēptiem vīna kubuliem.
ir tādas saknītes un augi, kas pat mūķenēm neļauj izsekot savus ķīmisksos sastāvus, kas piezogas kā pārvērtēts vīns un liek ielaisties peripetijās, lai ignorētu kartupeļus mundierī un nevainīgi ķecerīgus jokus.
jūs brīnīsieties, bet svētā ūdnes kulbas dibenā var sarunāties ar zvēriem, putniem un kukaiņiem. lai tas viss mūs attaisno vīna un tējas priekšā. izslaukiet savas acis, pirms ienākt pie kunga. sviedri uz pieres ir dabiski un guvernante nav jauna meita, lai to dzenātu pakaļ ādas vāciņiem.
mazliet nokautrējāties no skaņām pret priekšmetiem, it sevišķi semi-tukšā telpā, kur pamestība nestāv ne tuvu. mēs sēdējām pret virtuves skapīti ar muguru un visa pasaule bija bez laika, tikai pulksteņa tinkšķi apaļās stundās un blakus kāds bezpalīdzīgi rīstās. tas anatols pakritis, grābsta pēc izcilas cepures un ziņojuma par šīs dienas notikumiem. kāda šalāde.
cilāt no upes slapjus palagus ir kā celt saziepētu un izritinātu ādu. tik cepure vien planē virs laukiem un sitas kokos. kad ērcītes nebūs tik uzbāzīgas, izlavierēsim līdz ūdeni un pie kaimiņa robežstaba teiksim, ka esam defoltā noskaņojumā. turpmāk tas viss mūs neskars.
uh kunga prātā dažas liekas krunkas no visai seksīgiem matiem. darīsi tā, lai novadītu mājas vīnu vajadzīgos kanālos.
zvejnieks ar nazi sviestam svešs. dodos dzīvot uz parīzi un atstāju jūs bez brillēm. tā jau notiek visur, kur blakus maize ietīta audumā.
vai jūs krācāt, kad slaucīju trepes ar muguru pret jums? kājām pār gultas malu lieti iederējās novilkt kurpes. parketa iztraucēts miegs, apsedziet un lieciet mierā. būšu pateicīgs vācu nācijai, kad karš atkāpsies vēl tālāk kā dažas tuvākās pilsētas. ar naktspodu uzmanīgi pat dienas laikā.
un vaidēs akmens uz siera rituļa uz apkaltā papēža, vārīta kartupeļa. svece tik liela kā milzīgs apsūbējis vīna trauks cilvēka augumā un cieņas izrādīšana lauku ciemā, bet spriedumi seko visur.
gladioluses dod priekštatu par ko sajūsmināties modernajos laikos, kad bijušie laiki ir atspoguļoti, bet viss jaunais, ko kāds saka, nav pārbaudīts. mūs jūs uzaicināsim un liksim rīkoties ar nažiem. tikai pēc iespējas ātrāk pavaicājiet, vai varētu tikt aiz dzelzs durvīm pēc brūna fona.
pārkārtoja dzīvokli, dzīvi, izlēja pāri palikušo trauku un vecām stiegrainām kājām iekāpa pie vilīnilī un teica, esam atbraukuši. jūs jau jautājāt, vai nebijāt šajos matos kaut ko ieraudzījis. kaut ko vecišķu un saistībā ar karu.
ēst ķiršus aiz durvīm un vazelīnā pagaidām iestiprināti dzīvonieki nav skumji, tiem pilni vaigi ķiršu, bet cilvēku lielās acis ir kauliņi mūmiju vidū.
karš fakinais karš visas grāmatas padara plakanas kā gleznas un tad atliek rakņāties atvilktnē un starp kabatslakatiem un nenotīrītām otām. būsiet taisns kā krekla stērķele.
vācieši skaidri lika saprast, ka katedrāle tumsā ir akordeons un ermoņikas. jūs labi zinājāt, ka piecu stundu laikā var šķērsot valstu robežas un likt saprast savus pierakstus.
jūs nebūsiet saplūdis ar savu atspulgu stiklā un visu vajadzīgo papīra iesiešanai, jo nogāzti krēsli un atzīmes sniegā vainagosies vīpsnām par lakatun matiem tajā. mazgāsiet durvis, kamēr pie apvāršņa bombardēs, viss ies pie velna, bet mēs raudāsim.
liecieties mierā visa pilsēta klāta betona putekļiem un vientuļi lukturi melnās trepēs atspīd pret stiklotām durvīm un atviltņu puļķos iesietas auklas. krellītes bižutērija aizkariem dara pāri. sienas paneļi grāmatu plāni.
vaimanāsiet, kamēr griezīšu rokas. helmuts bez krūtīm, viņi ir atbraukuši. esi pieklājīgs un izliecies.
griezīsies zāles mugurā, par ko jūs īsti runājat. tik tievi riteņi uz ceļa nav pušķis. kad iesiet pa retām peļķēm, apsmejiet ģērboņus un noparkotas laivas.
māksla kustās kā vējā sprigans stabils koks. būsiet mūsu ielejā, ejiet pa ceļu aiz krūmiem. sitiet ārā ierežģotu logu un raujiet durvis atvirus.
brida naktī ar kātiem un palagiem drudžainā apsēstībā kalpus vizināja kapitulācijas spēkos. tas mūs atkārtos un padarīs vēsmainus. nodegs kātiņi un svaidīs biržu. metiet ar sinepēm.
nomira peļķe, bet kas par to, kad eņģeļi nāk pacelt gaisos izglābt citu. būsiet vaļīgā uzvalkā staigājis pa sviedrainu zāli. meklējis zāģi un skaidas, bet putni bez puķēm pārstrādāt neizdosies.
pārstājiet uzticēties līgavām kleitās, kam palagos iesietas bundžas un želeja. saimniece segās ķības čamda, nobiedēs resgaļus bez lietussargiem un bālos vaigos slepus sekos uz svēto garu un pirti.
ceremoniju biķerī sabāzīsiet papīra lidmašīnas un vīnogu ķekariem dzīsies pakaļ varenības stumbeņu zābaki. tā tās krūzītes aizripos pa treknām rokām un baltām rozēm ap pieri. ķēdes slēdzenes pusgarās zeķes, trīce, spraugas, dālderi.
cilvēka miesa ir sārtiem vaigiem bērzu mugurām un klaudzošām audiālām durvīm lodziņos mēs skatīsimies un solus pret pirti sliesim lai mūsu čības-lācīši mums vairo nepatiku.
nespēj sievietes kultūristes krūtis. vīri baltos uzvalkos un vīri bārdām kā trockim. mēs jūsu nozīmītes izmētāsim pa parīzi kā govju pļackas. mudīgie tūtās runātāji mednieku zaimi.
nosalušus pirkstus degunā neieliksi, tikai nopūtīsies, tā risinās finanses. mūs pašus pārliecinās pret mums. un brīdī, kad mainīsim domas par labu sev, atkal atgriezīsimies pretī.
vaskoto drānu, cik pasaule ir pilna ar notikumu. tvirta gultas mugura, mēs sēdēsim un ēdīsim gaisu. krūtis būs uzplečiem bagātinātas, mēs drausmīgi nesīsimies cauri kokiem, uzspīdēs tam cauri vajadzīgā gaisma. slapjš draņķis paliks ceļā, mēs lauzīsim skatienu par labu modei. jhū.
des arbres. |
|
cilvēks, kas ir redzējis daudz labas filmas, nevar būt stulbs |
|
man ir grūti palasīt annu franku. jūtos kā bebrs ar nolakotiem nagiem |
|
|