|
tie, kas ģērbjas, izģērbjas |
|
spārniem vieta ir tur, kur āda ir sašūta |
|
Sejas klepus
Raugiet, raugiet, te jau mēs nākam, zirgu sāniem klaudzot, brienam pa sekliem ūdeņiem, nespēdami tos saduļķot. Ne skopums mūs šķirs, ne tukšās mutes mūs nodos svešās rokās. Nelīdzēs dažādie paņēmieni, kurus mēs pat neizmēģināsim, vienkārši nebūs drosmes, bet rezultātus gribēsies, lai gan ne pārāk. Patiesību sakot, prātā tikai relikvijas, nekam citam neatliek laika, bet, ja atliek, tad tas tiek patērēts nevietā un nemākulīgi; tādi laiki.
Kaimiņš, gribēdams mums iespītēt, vizina ezeriņu, savus tuklos sānus grozīdams un bikses koka kastē locīdams. Kur vien bijām mēs, bija arī viņš, nekrietnais, cimperlīgais. Tam, protams, neradām ekonomiska pamata, bet, kuru tas uztrauca, tas par to cīkstējās; ne mēs. Mūsu kaujasrūķiem auzas ūsās saķepušas, dālderi pie sāniem žvadzinās, tie pārķer mūsu skatienu, tie liek mums strādāt uz lauka, kamēr paši mēs uz kundzību raugāmies no augšas, ar bijību, uz ko sakām – esam ceļā, lai kalpotu dienesta zagļiem, mēs viņus piespiedīsim sakņupt ap ezeru un skatīties, kā mūsu rētas kļūst skaistākas.
Ziema, ziema, kartupeļu siena, tā nāk virsū nāvējoši, mēs nopakaļ tirgojamies ar pirkstu nospiedumiem, tiklām dziesmiņām, rūcošiem vēderiem, kas vairo mūsu sirds-tumšo skaistumu, bet tas nenotiek ātri. Pārpasaulīgā darbā vairojas mūsu pūles, vainagojas cerības, dienas rit stāvi un regulāri, par visiem nogāztajiem mums ir jāpavelk divtik. Veidojas cunftes, galdam trūkst kājas, un askofēna sūtņi dāsni bārsta velvetu pār mūsu galvām, no kurām tie nākuši, kurās tie nekad vairs neatgriezīsies, ja vien mēs ar saviem cilvēkos iejūgtajiem kapitāliem nebeigsim liekuļot un nemetīsimies kuģot tālu miegā, tālu dzijas kamolā.
Saules radiācija spīdzina, mērce mēģina pierunāt ēdienu uz kādu dzērienu, saprast pašiem savas iegribas, savu virzību, savus saplaisājušos ceriņus. Drebelīga balss vannā skaidro papīra locīšanas priekšrocības, min attapību un piekāpšanos kā instrumentus mērķa sasniegšanai. Svaros kaut kas sazvāļojas, karājas pār malu, šūpo kāju, grābstās gar mitriem griestiem. Nagus sacepiet maizītē, dodiet līdzi ceļā, lieniet ārā no bākām, burziet gudrības pelīti, jūs sastapsieties uz salas māņticības jūrā! |
|
|