|
uz galda vāzē egļu zari, starp skujām sakāpuši snaiperi |
|
gaidot godo godo gaidot godam saslimdināti cimdi zemestrīces kabatiņas rozā lietusmētelis ar smaidu un pogām gribošs cilvēks ejā mietpilsonis burbuļvannu īpašnieks mest ar karoti pa stikla izlietni mērkaķoties galvā skopajos cilvēkos ir savi rudimenti |
|
es neatceros vakardienu, es arī nezinu, vai tas esmu es, kas to dara, jo katru dienu noteiktā laikā pulkstens pārlec par četrpadsmit stundām uz priekšu. nē, es neesmu situācijā, lai skaidrotu, man atļauts tikai iedot pa aknām, bet arī ne vardarbīgi un ne sāpīgi, bet tikai pozeriski, jo visam ir sekas un mans uzdevums ir izvairīties no sekām. labāk spēlēšu gonkas. ielikšu slēpti, bet tas man radīs nevajadzīgas sajūtas. ko tad lai dara, pamest kā saknābāšanai un paļauties likteņa varai. šoreiz vairs nav tā jaunība, kad mani satrauca, tagad esmu stabilāks, bet vienalga, ja stāstu par dažādām niansēm, tad izrādos nestabils. kā gan būt. palikt nelūdzošam pēc verdikta. atstāt jebkā darīšanai ar to. pats gan nenoslēpšos, neizdosies, varbūt tikai uz mirkli notēlot. |
|
dienu sāku ar trīs kotletēm un turpinu un pabeidzu ar četrsimts gramiem haribo brālīšu citas firmas lācīšu. man tas būs jāizbeidz, jau cik dienas ir slikta sirdsapziņa. sakārtot domiņas un ķermenītim saglauzt matiņus, lai būtu ierindas pilsonītis un lai mani paņemtu uz gēteborgu. es ienīstu visus jauniešus, kas brauc uz gēteborgu uz grāmatu gadatirgu vai uz literāriem pasākumiem, vai kur viņi tur brauc. neviens jauns cilvēks to nav pelnījis, viņi visi ir minetisti. |
|
neviens jauns cilvēks nevar būt saprātīgs, kamēr es tāds nekļūšu. es nevaru pieļaut, ka kāds jauns cilvēks ir jaukāks par mani, tāpēc neviens jauns cilvēks nav pelnījis ierindoties šīs pasaules vadošo rindās. pagaidām lai pārvalda vecākas paaudzes. kad es būšu gatavs, tad drīkstēs uzstāties arī mana apmēra paaudzes. līdz tam brīdim viņi visi būs nonentities. un dažus karojošos idologus sakost ar kakla zāģiem un asinsvadu sieniņas aizstāt ar nātreni vai vismaz pusgarās zeķes uzvilkt līdz nāsīm un iesist ar pletni, lai dej un pārplīst prātvēderībā, jo tikai tā_aizstāt ar viņiem ietves apmales. izslaucīt ielas un atstāt visus atkritumus neskartus, kā tie stāvējuši un gulējuši deformēti un absolūtā harmonijā ar visu, kas ir ārpus uztveres. |
|
lai neskanē vairs manus vīrusus, tas katru reizi pārsit laiku par četrpadsmit stundām uz aizmuguri. ja ir pieci no rīta, tad patiesībā ir trīs dienā. tuvāk būtu teikt, ka pārsit desmit stundas uz priekšu. vai arī aritmētiku nodarbināt nopietnāk un patiešām izrēķināt, cik tad stundas mēs patiesībā runājam, lai nav tā, ka akadēmiskā garā varētu piesieties pie izmantotās literatūras saraksta vai, piemēram, piesieties vispār, literatūra vispār, sarakstā es esmu, bet manis nav šeit, tas ir, sarakstā kāds ir, bet, kur esmu es. es redzēju gadījumu, kad ieliek komatu smieklīgā vietā, bet arī man ir bijusi sajūta, ka es neatbildu, vai esmu pareizi pateicis, un tas arī mani ir minimāli uztraucis. varbūt vajadzētu uztraukties vairāk, lai bārabērni būtu paēduši vai arī lai visiem būtu priecīgs prāts, vai vēl kādas aktuālākās problēmas mums seko. lai nebūtu pretrunu un lai nevarētu vērsties. ja nevar pret, tad var par, ja nevar, tad var. iekrita āliņģī cimdiņš un aprasoja. es nezinu, palabojiet mani, ja maldos. |
|
piesiet pirkstus pie galda, lai pārējā masa nevajadzīgi nestaigā apkārt un ar savu mēli nepiedrazo citiem matus. ja pats sagribēs, tad paliks bez pirkstiem, bet nevarēs teikt, ka viņam tie nocirsti, tāpēc piesieniet meļiem pirkstus pie galda, lai tie nestaigā un neskaita svešas cūkas vai nemēģina ložņāt pa citu aizgaldu un lai viņi nepieskaras manai galvai, lai viņi glauda paši savas paduses, bet, bet, viņiem ir piesieti pirksti, viņiem atlikušas tikai acis, ko grozīt, un deguns, ko šķobīt, tāpēc viņi paši ir cūkas. un lai viņi nebrauc mūsu tuneļos un lai viņi nesēj zāli uz stāvošām virsmām un lai viņiem aizkrīt ausis un lai aiz ausīm viņiem dzīvo pīļu dīķis savu svabadu sinhronizētu arbitrāro dzīvi un karpas, kas pieskaras bambusa dzinumam, tās lai mūžam nepazīst sliekas, kas tās vilina un kas tās ierobežo ikdienībā un neļauj uzņemties svārstīgas klaigas. |
|
žēl, ka nesanāca. es biju nosēdējis salā, uz apledojušas zemes divas dienas un kāds palaida pa ledu ūdeni ar akvārija zivtiņām, tās itin ātri sasala, to audi ātri vien sasala un tās dzīvību pameta bez mokām. tā jau saka, tik mazās radībās mokas nemājo ilgi, pietiekami ātri viss notiek, lai tās nesajustu, tāpēc nākmreiz viņš gribētu būt par zivtiņu, bet tikai turīgās rokās, jo kārtējais aplis un riņķojums un delverīgi var arī saslēgties ar gāzi, kad salūts piedod visus pāridarījumus un visi iebildēji ir sastājušies rindā, lai godinātu to vienīgo. zvans studijā, izrādi pārtrauc uz nenoteikto savienojuma ilgumu. pauze. |
|
nopirku maigāku zobubirsti, jo no rītiem spļauju asinis zobus |
|
man lūdzu vēl vienu kanēļmaizīti, nu lūdzu manas prombūtnes laikā dažs labs te izlaidies jau vēderu palaidis brīvgaitā un iztēlojas sevi par ērti iekārtojušamies, bet ne tas te bija, ne tur palika vienā jaukā morgenā apķēros ka sērfoju internetā tfu tfu notrausu vadus no sevis un piecēlos attēlot ūsas ar paku kefīra un smēķēt rozā cigaretes, kā nebiju redzējis kino visiem pietiks un visi iztiks, bet tie kam apniks tie pa logu izleks |
|
noskatījos filmu un nolēmu, bet nejau pēc filmas noskatīšanās. nav jau īsti, ko rakstīt, bet es pirms tam biju nolēmis, ka vajag pamēģināt, un tagad es cenšos. patiesībā centības nav, ir vienkārši notiekošais un. mani pārtrauca dīkdieņi un tagad man viņiem ir jāmaksā alibi. es tā negribēju. nu kas tev ir. ko es tev izdarīju utt. |
|
cik labi, ka pasauli pirms mums kāds jau ir iekārtojis ar vārdiem, vai ne? not. vai tomēr |
|
pamēģini kaut ko jaunu, uzsildi rosolu |
|
skatoties inglorious bastards, izlēmu, ka kāds varētu no dokumentāliem kadriem izveidot īsfilmu, kurā būtu attēlots, kā otrā pasaules kara laikā kareivji lido pa gaisu no lādiņa sprādziena. tas viss eksotiskas klasiskās mūzikas pavadībā. un stilizēti. noteikti stilizēti |
|
atceros, kādā no iepriekšējām dzīvēm es biju zinātnisks vīrs |
|
ideja ir uzgonkot savu (vai omes) prātu tā, lai paceltos gaisā kā raķete un pēc tam orbītā kļūtu par gruzi, uzgriezni, atsaldētu stieni, tukšām kefīra pakām, bet nu jau es pļāpāju |
|
pāri pagalmam kādā logā disko bumba tika izslēgta. jautājums, morāle, atvainošanās, kā arī dažādi nenozīmīgi sīkumi |
|
|