|
klukste mums ierosināja trīs lietas. pirmā bija saistīta ar to, lai sevi nemitīgi medikētu, otra bija saistīta ar neaizmiršanu un trešā attiecās uz to, lai kad neaizmigtu. pat nakts melnumā viņa mums piekodināja, ka labāk ir izturēties neredzamama, nekam nepieskarties un ne uz ko neatsaukties. šādu konsekvenci ir grūti ievērojt, jo īpaši ņemot vērā zelta griezuma likumu, proti, to, ka pārrakstīšanās ir mūsu svētība un pareizrakstības kļūdzas mums nodrošina vietu taisaulē. tā kārtējo rītu pārbaudījis savu ēnu, Toeodors apgāja papkārt savai mājai, savai galvai un nlikās mierā. viņu mazliet mulsināja šīs pareizrakstības kļūdzas, turklāt viņš negribāēja izskatīties pēc tāda, kas nodarbojas tikai pat sar sevi, tādēļ viņš mazliet pašaustījis sevi likās slīpi un izpušierēja visu piecgades plānu. nebūs tik traki, Toeo, kad es tev saku, tu labāk liecies mierā un ieslēdz radio. es arī ieslēdzu un noklausījos brīnišķīgu pārraidi, nodevu šīs ziņas tālāk saviem draugiem un soļoju veslels tālāk, ākā veselis, vesla, brasla, brasas tilts, atgāzenes stacijas zirgi, morgs un nabagmāja. mēs klunkurējam. |
|
no desām mēs aizbēgām, kā pa pagalmu skrēja suns. mums jautāja, vai mēs nevēlamies dzert līmi. mēs bijām sarkani no pārsteiguma, mūsu rokas netrīcēja. gāja pagalsms un gāja iela paralēli, mēs gājām kā sēnes atnesuši, mēs gājām kā savu labumu meklēdami. es uzliku roku uz pakaramā un stāvēju lai stāvētu taisni, ne slīpi, ne sašķietbti, mēs krājām savu labumu, mēs sevi medikējām. visiem stabiem ir savas istabas, visiem māju pagalmiem ir sava rasa uz rudeni tas viss izskatās kā mazsalacā, lai kur pasaulē nelītu lietus, tas nekad mūs neatstāj vientuļus. es biju uz vilcis helmetu un izskatījos pasarkgāts pret bēdām, es cīnījos pret bēdām un na manā pulkā manā bataljona divīzijā, es nodalīju divas pamattēzes šajā darbā, es biju un paliku, es esmu puika. mājās gājām pa saullēktu. mūsu rokas skaārās ārā pa augto stūri un mēs tērzējām par bulīmiju un liekēdību. mēs bijām par isām reizēm saskatīti vienlaicīgi mun mēs gribējām padzerties slime. bukareste, kaut kādi traucējumi, mē s turpinām sevi uzturēt. |
|
kalone they call iet. un mēs ejam līdzi. gāja liaks, mēs bijām divi. mūzika skaņeēja it saldi. mēs bijām ķēniņi un gribējām būt kalpi not. mūs lēja straumes mēs skrējām līdzi mēs ostījām dālijas, to kātus un stādus. līme. slime. būsi uz mūsu karaļvalsts sliekšņa, mēs tevi cienāsim ar medu. mēs tev liksim ēst tik daudz medu, lai tu nekad neatjēdzies šauj saulē salūtu ar cilvēku rokām mums rāda uz eghm dievu. gads ir ilgs laiks, mēs to pielūdzam. mūsu medu dod mumd s šodien mkā mēs tev dodam savu miesu, savu gaļu nedod mums ir savs laiks ejams, mēs esam dievi, bet tu esi mūsu portfolio. mākoņi pašķiras, lai mēs redzētu sauli, saule rāda mēli, saule ir māns, mēs esam sklerotiskim, mēs atceramies tikai pasakas, pagānu teikas, mēs esam ūdens strautiņš, tīras dizidras esejas par mūra māju, par murmansku, par laika ritumu, mēs klīstam un graujam viens otra ilūzijas. |
|
fikaso mormoņu skola mēs gājām pa bērēm kā lapas čaukst tā mēs sakām, alabama, un klūpam pār priedēm, kas sagāzis vējš tas ceļas un barās un drupina skādi, skabargas, melus, makreles, sinepes, sniegu, jūs to visu sakārtosiet, mšēs to visu ēst mušmires. es gāju pa skolas ielas taku lakau medī mani starmeši es skrienu klūpu cirkņos apcirkņos pieturos nenoturos medīju plapsenes krūmā sasēdis ūpis ar tabureti ar malku pār plecu ar kapitāltirgus ek ergonomisko statueti pār plecu mēs ļaujam sevi apzgagt krokugus meičām ar bālām sejām mēs laužam sev ceļu uz putras vāceli meilkasti sniedzi pa to te šur petardi. es atvainoju kungus un tēviņus e s viņiem sveicienus dāvāju . iekritīsim aizmirstībā, mēs to visu varam arī saprast. |
|
silueti atkārtojas lai viņam piekārtotos un ved sveces liesmās no viena gala otrā jau gaida sienas krāsas. es biju uz izdedža kāpslis, mēs karojam ar ākstiem. muguras smadzenes un džezs mitrā kafejnīcā siltumnīcā efektīvi pielikt krūzi pilnu ar svecēm laistīties liesmās. mēs instrumentus jau sakrāvām automobilī, mēs laižam uz laukiem pēc ledenēm mēs klausāmies, kā lauskas pastarpināti mūs radiē cauri klusumam, kurā karājas krēsli un šķēres. magnētiskās tapetes klusi čaukst, ellei nonests skalps, parīze izplešas tāpat kā kolonas un balkoni, un kāpnes, pelnutrauki, svaigi gurķi un tas, kā naktī drebinas gaismas punkti. mēs izmantojam telpu formulās un mums maigi neviens nepateicas visas nakts garumā. |
|
|