|
nikijs ieradās kvadrimodē un laistījās līdz zemei, kā viņam palīdzēja. tad ieslēdzās lustras un laiks palika uz visiem gadiem par visiem iespējamiem laiskajiem brāļiem. to es arī viņam pateicu, lai labāk būtu iespiedies atmiņā tas garastāvoklis, kad nogrand sprādziens un visas lentas sastājas bardakā un laistās uz visiem iespējamiem lustru piekariņiem. es biju uz laistīkles uzkāpis un gaisma palika aiz muguras kā sklerotisks nimbs uz visām pusēm sakravāts un saķemmēts kā bravūra tas atstāj mūsu prātus un galvā ienāk klajie meli, lai ar batutu saslapinātu gultu un laizītu muskuļus tik tīrus savās sienāžu kapličās un liesmu pavēlēs un iesmu iedragātajās mīmikas palikušajās iesmu pievilktajās un nesmukuma sapītajās sniegagubsa. es jau ieskrējos lustrā un tad laizīju no mīmikas to visu nost, lai tas atstājas no mūsu pavēles un iesniga jau palagos un laistījās uz visām pusēm tik ļoti gribējās padzerties un tas izskatījās apmēram tā, ka gribas nomizot barankas un stagnācija mūs nelaiž no rokām ārā, jo tas bija un palika ar skaistiem musturiem un ziemeļu drapērijām un tas atkārtojās divas simto reizi piekristalizētajos un sniegotajos kalnos es attapos |