| November 1st, 2008 |
|
kā sākas klauna pirmais priekšnesums
ar leijerkastēm matos
tā notek debesis gar stilbu
tā sarokojas kaijas
un saulē izcepts kūku plakans
melhiors ar draugiem nāk
tas nāk ar platām biksēm
pirkstu degunā un teic
nāc līdz, mums vietas pietiks visiem
tik paķer samosvalu līdz
un skrienu es jau bikses pinas
un acīs tāds kā nemierīgs prieks
uz goda būšu nostartējis skatē
un varēšu vēl brīdi teikt
ak, nešaujiet uz mani striķus
nepiņķerējiet domas ciet
un lipīgs pirksts nāks pāri manu galvu
ar vienīgu nodomu pateikties
par saules izdibinātiem prātiem
un smiltīs apraktiem vistu kātiem
un pētersīlis mans draugs
tas vienmēr līdzās grūtā brīdī
pat tad, kad saulē izcepušies kāti
pat tad, kad rokas garšļaukus jau lec
un saule, tu, kas esi bārdā
izbeidz vienmēr kņudināt
lai kaijām beidzot atnāk mūža mājas
un visa dzīva radība tad kliegs
jūs atdodiet mums kaiju mājas
mums nav kur dzīvot, kā jums liekas
vai grētu jūs vēlreiz redzēt
kā gāžam kokus ar domu spēku vien
tad redzēsiet jūs trakas lietas
un namu pārvalde tad kliegs
lieciet taču mūs mierā
mums rindas kaklu griež
un visiem pieleks kas tur sanāk
kad no kalniem nonāk breds pits
tad kalnietis ir akvalanga varā
un makgaivers diskus griež
tas dīdžeja varā nonācis launags
tas izpārdots dīdžeja sets
ar piecām baltām papīra lapāmu
un pārstrādāta cēlmetāla rakstāmlietu veikalu kā vienīgo finanšu bastionu un ikdienas pārtikas pievedumu lietaskoku numismātismā |
|
vorkuta bija pieskrējusi pie padzerties un lamājās ak manas dieniņas. viens bija skaidrs, ja tūlīt nesāksies lietus vai karš, mēs paliksim nomalē uz atlikušo laiku, tāpēc sasparojieties un nāciet pulciņā. patiesībā es tikai gribēju parādīt bildi, bet nekas cits nebija padomā, un tad es varu šaubīties par to, cik labi es zinu, ko es daru un ko es gribu, tāpē manā komandā ierodas papildu punkti un es varu uzgavilēt, ja vienas tas būtu bijis tas, ko vēlējos. kā var redzēt no piemēra, es izmēģinu dažādus jaunus veidus, kā atrast patiesību, piemēram, es tagad apšaubu pašus fundamentus, proti, to, kur ir augša apakšējā stāvā augša lejā stāvā stāvi graudi. biju šodien veikalā un pārrados mājās burtiski ierados ievēlos klausos kā skan kalaminitē un gāju jau uz purvu grauzt nagus, kad iesēdos stigā un tagad mani kauj. stingra tā līnija, kad beidzas visi spilgtie pienākumi ko stāstīt un tad sāc rakties un izdomāt notikumu kad tie no dieva atnāk un kad visiem ir pa kg gramus nemaz neskaitot. tā lūk. |
|
no kaut kādas nesaprotamas konstrukcijas pil sešdesmit viens, 6 un 1 |
|
ļubļankā ienāca kaut kāds kuģis. kāpēc "kaut kāds"? vai tad nav skaidras karakteristikas, kas varētu mums norādīt, kā to labāk saprast, kad visiem apnīk tāpat kā vid. bet tad atkal no otras puses es varētu arī iekompresēt mazliet dienas dusas un tad arī tas sāktos kā trejās skaņās mēs visi bijām ieaijāti, bet ne uzreiz. te neliela atruna un atkāpe. kad statujas sasēžas uz pigoriem, murmanska noslīgst divus metrus zem līmeņa. kad visiem iepatīkas vienas tādas rundāles, tad no visiem mēs arī atlaižam tvaiku, kas smacējis, bet ne agrāk. vēlāk varbūt nožēlos, bet trauki paliek par pēdējo bastionu un pistoles izskatās kailas, kad no tām šauj ar slēpju smēri. ne tik bravūrīgas gan, bet tecētas. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |