Dirsas raudzītāji un gumijas cilvēkēdāji
mani nonesa no sienas ar gariem melniem pirkstiem
un es iznācu dzejas vakarā smaidīt kurlmēmums
liesmu garaiņus un man ienāca prātā divas dzīvas sniegpārslas
ar dziesmas lakstīgalām un lakstiem kas ar gariem ziņu dzinuļiem
iznesa mani cauri kā dārts vaiders. Bet es nevaru saprast
ko tas nozīmē, jo manas dziesmas vienmēr paliek
pāri no kopējās dzestruma ievainošanas mānijas
un tad man ir grūtības to salikt kopā kā acuraugu.
Man bija raugs uz visiem iesmiem saskicēts un tad no manas
iekrampēšanās bija iznācis kaut kas liktenīgs un lūztošs
ar gaismas liekšanas municipalitāti un pašvaldības vēlēšanas
noritēja pa ciņiem un gaisma sbija pilnas
ar lausku valdnieku vezumu iznēsātāju un krunkaino siles dzērumu
dzesētāju un kurpju auklu izsitēju un laizītāju.
Visiem iekšas ir no mums atkarīgās un nevar likties mierā
par visām reizēm, kad es biju uzsitis uz pleca iknedēļas liesmainajās
iekšējās varbūtībasās. Un bija iznācis liesmu akacis
no mūsu māju ledainā skatiena ar mani nevarēja saprasties
tik ilgi kamēr es izbiju no visiem iesmiem ārā
pa tiešo un pa taisno no virtuves kombaina izceļotājiem
un siluetu pieglaudējiem mūzikas pieskaņotajā izmisumā.
Tas man viss iznesās tik stipri cauri, ka no vienīgās liesmojošās izsenis
piecūkotās un nevienam liekam cilvēkam nepiederošās iznēsātājas iznesās
pieckūts melnais izsenis piedrazotājs un nenesamais izsenis piecūķotais
liesmojošais kurlmēmais un drosmīgais izsenis vainagos pītais. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
