Viena lapa - Post a comment

no samērā liela augstuma man krūtīs ietriecās betona šķautne tādējādi mani gandrīz pārplēsdama uz pusēm. es paņēmu vingrošanas riņķi un izlīdu tam cauri, šī darbība man iepatikās un es to atkārtoju, bet tad riņķi aizstāju ar putekļu figūrām, kas redzamas, kad aizver acis, un turpināju vingrot ar tām. dejošanas riņķis sāka mest ziemeļblāzmai līdzīgu "ēnu" un es to sāku glāstīt kā rūpīgi noslīpētu zāģa ripu. no visām iespējām es izvēlējos zaudēt kājas un skatījos kā tās tiek aizkusinātas prom no manis lai tiktu ievietotas kādā formas veidlapā. kad es nākamreiz atnācu izvēlēties kalnu kristālus to lēnā dīgšana man lika domāt par retiem matiem, es sāku raut ārā burkānus uz durt atpakaļ atvāztus nažus. manā rīcībā bija tikai viens no katra, bet par cik momenti bija sadrumstaloti fragmetēti un izprintēti pavirši es biju gatavs katrā jaunā sākumā būt pārliecināts par savu nevainību. brīdī, kad žoga augšējā līnija sāka streipuļot pa perimetru raudama nost galvas vai koku zarus, visu, kas tapa tās ceļā neievērots, manas smadzenes atteicās to akceptēt un lēkāja kā dzeltas lai izvairītos no kairinājuma un solītajām nepatikšanām. brīdī, kad strīpainās treniņbikses bija ienākušas agrokolhoza modē es biju no vienas vietas nosēts neveselīgām pumpām, mans ķermenis nebija vērts rādīšanai un es nogūlos uz sliedēm pa kurām nekas nebrauca jau ilgāku laiku. galvenais roku zaudēšanas faktors slēpās nomaļajā dzelzceļa operatora savrupmājā. man bija atņemta iespēja mijiedarboties, tādēļ es cepuri uz vienas auss uzbīdījis palekdamies tuvojos ūdens pumpim lai saprastu, kāda ir dzīve trubā, kas sniedzas dziļi uz leju bet tepat netālu augšā pārtop sarežģītā konstrukcijā un neļauj saprast to, kam tu esi lemts. mana pirmā saskarsme ar saknēm bija tieši šajā pazemes ielejā, kurā ieeja sākās krūtīs un telegrammas sūtīja ārā pa ausīm. es dūru ausīs dažādus priekšmetus bet pāragrās pārraides nelikās mani traucējam tāpēc es kļuvu par kārtīgu pilsoni un pusdienās ēdu olas ar sāli. mani ievēlēja nervu sistēmas valdē un es kā atriebdamies tricināju cilvēkus ārā no biksēm es tiem neļāvu miegā gulēt bet garām kājām staigāju pa aiznadžiem un lēju degunā greipfrūta ekstraktu. pa pilienam vien es biju pietuvojies savai nolemtībai un sāku kārtot kakla piederumus, lai izskatītos it kā to visu tiešām būtu pieredzējis un mani prata novērtēt manu termiņu pagarināja un pedikīru-manikīru uztaisīja es palocījos viduklī man iemauca ar gumijas steku pa galvu deniņu virzienā un es laimīgs aizripoju lai turpmāk visur rāpotu cilvēka cieņu pazemojošā pozā un meklētu kur tik kādam iespļaut kurpē. tiklīdz kāds pieturas iemītnieks izvilka kāju no apava ar to arī parakstītdams sev verdiktu es ņēmos telegrafēt uz debesi kur velns bļe netīrās biksēs tērēja manu laiku es viņam vienreiz ēdienā iejaukšu saindētu nagu un tad viņš man lūgsies atvainošanos bet es viņam turēšu pliku kāju uz muguras un viņš būs mans kalps un birste bet es būšu tik nežēlīgs ka neviens tablešu daudzums nespēs mani apmierināt