|
pie galda varēja vērot rakstnieku visās viņa radošajās mokās par kurām to atnākšanas reizēs viņš kaunējās jo gribēja spīdēt un būt uzreidz raudzē bet tādi nu bija tie notikumi galda piederumi neklausīja un ar dakšiņu parakstīt nevarēja paļubomu tad nu nācās vaimanāt par iepriekšējiem panākumiem kas bija izpūruši ārā no neveiksmju sērijas un vienmēr tās likstas izrādījās minerālmēslotas un labas kvalitātes atraugu dzenošas bet rakstniekam ar to nebija ganīts sulainīts viņš gribēja skatīties kā rakstāmmašīna pati diedelē pelavu maizīti un pats tikām sust saulainos dīvānos pieputējušās segās dzert karstus dzērienus kuru garaiņi lien iekšā un tur izčamdījuši miklos un trūdošos orgāniņus ar audiem sasveicinājušies rokas paspieduši iznāca stērbelētos uzvalciņos patrīties gar koka soliem es vienam tādam paraustu aiz piedurknes pogas un tas man papliķē pa paurīti lai es sak labs zēnels esmu gan jau arī mana kārta pienāks man jau brīdinājumu deva es vairs nevaru riskēt ar tiesībsargu birojiem vēl viens tāds izgājienas cirkulīš pincetītēm no manas puses un kirdik kambarī iekšā un tad tik plēsties pret sirām sienām un rakstīt uz pelējuma sēnēm ar nagiem ko nāk vīlēt ik rītu resna dāma netīrā halātā es tai speru pa taukaino pakaļu bet tā tik piekārto savus ačgārnos auskarus urbina degunu un bāž pirkstus matos nositīšu nākamreiz ar savu skalpu paceļšu virs galvas kā pod vāku un maukšu pa visām viņas tēvzemes smadzenēm lai zina, ka man nav vērts dzīvot kad man nenes kumelīšu uzlējumu uz mana pincāra |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
