| |
 | Mar. 9th, 2009 @ 12:30 pm  |
|---|
|
biju šokēts, ka izmisums rada labu produktu, kas respektīvā bukšelfā atbalsojas un vienās durvīs iegājušais vairs nevar tikt laukā jo kļuvis resns vai nosapņojis ka pazaudējis kilogramus kāds cits atradis un iesmērējis trešajam bet tas neesot bijis mierā ar salocīto situāciju un izdarījis pašnāvību iešņaucot pa pastu atstūtīto sibīrijas mēris viena kinoscenārija materiāls gatavs jeb kā balzaks strādājis ka no viņa grāmatām desmitiem bērza sulu tecinātāju sēdējuši kā zemledus makšķernieki un meditējuši uz savu kāju pirksut nagiem un starp šiem nagiem mēs iepazināmies kaili kādā ziemas naktī uz baltā debesu fona ieraudzījuši baltus gulbjus pārmijām skatienus un savstarpēji sasietām kājām solījāmies atkal satikties šai vietā, kad viena no brāļu nažiem sarūsējušais patvāris ietriecās tieši galvas pamatnē un visa cilindriskā spranda un kakla pamatne novbrēja decibilos un sāpju neonos un cikādēs un jonos un kādos gan nezināmos klaunos mēs sevi padaram veroties viens otrā caur skatlogu necauršajamajiem stiklotajiem un rokas saslēdzošajiem luksofora gaismas pārslēdzošajiem kad mūs ir retāk palaidusi skolotāja skola pati savā personā ieradusies un mums cīgas atņēmusi ar kaklarotām un rokassprādzēm saprotot brīvības atņemšanu ar reālu sodu un tālumā aizejošais kuģītis atstāj ostar rajonu naksnīgo bandītu skavās un rokās ieslīgst pistolei līdzīgs priekšmets kas mūždien trinies gar stilbu iekškabatā iekostas pusdienas un bebra gaļa no viena sāna asiņot sācis alnis no otras puses trusis vai zaķis kad mežsakrgs atšķirst tad mēs koriģēsim un turpināsim koķetēt bet ne līdz tam laikam kamēr mēs uz zoba viens otru raujam kamēr mums garšo margarīns tikmēr mēs zaļām nāsīm un mainīgu krāsu acīm raugieties pēc padoma es atskriešu aizelsies un atstātās munīcijas noliktavas ar roku piemauktās un pievilkt vajadzīgās strīpiņas dzīparus es varu atzīties ka ātrumus pārslēgt man ir reāls pārdzīvojums es krītu pneimatiskās galējībās un turos kā uz nedrošiem diegiem kamēr es pārslēdzos ar saviem produktiem grāmatu plauktos vienmēr varu patērgāt būšu laimīgais kad man vienmēr uzpasēs tās acu zīlītes kas nokomandē kad pieliekties bet kad palēkties kad dēlis iet ceļu līmenī un lodes žužina gar ausīm respektīvi galvas līmenī vai ķermeņa līmenī vai uz zemeslodes vai pazemē un kodolā esot cita civilizācija bet nemācēšu piezvanīt jo kodu nezinu bet pieņemu ka lietuslāšu radītie konusveidīgie riņķojumi ūdens krātuvēs varētu simbolizēt sastādāmo numuru un es stāvu augām vakardienām pie telefona būdiņām un metu kvartetus un duetus kamēr viss operetes personāls ir iztērēts burtiski izniekots un mani beidzot savieno ar zemes māti zentu mauriņu un es jau abās padusēs pa kaltētas zāles bunduļiem sakrāvis drīz varēšu līdzināties mūlim vai arī uz aplodas uzlikta iemauktu un sedlu sērdienīgās kombinācijas atblāzmas rituāls un nokrītu uz sava konusveidīgā dibena un pieceļos un aizelšos un atgūstos pietupjos mana fizkultūra mani novedīs majoros un bulduros un stacijas laukums eksplodēs un es izdzīvošu karāšos pulkstenī un zvanīšu diendusu un atiešanu pienākšanu zvana tornī pakāršanu es notēmēšu un izšaušu kaimiņam logu ar leņķī ieņemtu lodveida trajektoriju un vispār lieciet mani mierā es savā klaviatūrā gaidu zibeni kas ticis iekšā spraugā uzliesmo kā karātavu joks vai bez biksēm palicis antišoks. labs joks, es to gandrīz biju pelnījis |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}