Viena lapa - Post a comment

es tomēr neskatīšos filmu tikai ausis nosautēju un nokaltēju lielu koku ogu bērzu bērziņu tagad viņš nokaltis tas ir labit viņš ir latvietis mēs esam draugi enigma leijerkastnieki mēs esam vienā maisā bez maizes bez biksēm vieni paši atstāti plašā pasaulē rāpot pa sienām pēc kilograma tapešu un īpašas līmes, lai mūs pielīmē, lai mēs neatlūpam, tā mēs sakam savām lūpām lai tās netrīc pie zemestrīcas krūtīm, bet mūs neklausa mēs paši paklausīgi bet mūs neviens neklausa, tad arī atspērāmies un visus apdzinām atriebāmies līdz mūs sadzina kūtī durvis aizslēdza un kāds neredzams spēks sāka dalīt pātagas man tika tā ar sarkano stumbeni un es tumsā neko neredzēju tikai dzirdēju kliedzienus pa televizoru nezinu vai tie bija ierakstīti vai tiešraide no hokeja vai volejbola bet kādu stipri sita es arī kādam blakus iesitu tas bez skaņas saruka tās bija drēbes kurās neviena nebija es sabijos un mana miesa palika stāvam nekustīga es gaidīju kad man no visām pusēm sāks pieskarties, bet tas nenotika un es uzelpoju nopūtos ieelpoju un tas nekad nebeidzās vēl tagad krūtis cilājas manas aics ir pa taisno piesaistītas kāda sveša cilvēka nāsīm viņš tik interesanti elpo, ka es jau palaidu garām četrus tramvajus bet biļeti vēl neesmu nopircis varbūt to nemaz nedarījušu džordž bataljon pasaki man priekšā kā man izturēties šajā publikā vai man ir iekšā vai tev bija kas padomā, kad uzaicināji mani ciemos es tagad atsperšos un tu uzņem laiku es atskaitīšos kad būšu aizlaidies bet pagaidām atā es braukšu autobusā un domāšu rasēšu zīmēšu uzmetīšu un kaprīzs palikšu visu to ziemas periodu kuru nodzīvoju bez apkures un ar vienu avīzi trīs mēnešus visus pantiņus zināju un atzīmes mazliet noguru gribētu piesēsties uz taburetes atstutē mani paturi es tagad elpošu vārīšu ēst es gulēšu celšos un staigāšu sēdēšu uz taburetes un tu mani nepārstāsi turēt, jo tā turās pasaule, tā jāturas mums arī