Viena lapa - Post a comment

taisot biezpienu, novēroju kaut ko interesantu. mamma skatās tv kaut kādu ārprātīgu filmu, kurā diženās padomju armijas kareivis, ārprātīgi maurojot (no virtuves nodomāju, ka tā ir filma par orkiem), sēž virsū beigtam fricim un atkārtoti dur viņam krūtīs nazi. tagad par būtisko. viņš tā bauroja, ka es jau sāku mēdīties, bet tā pieklusināti, jo gadījumā, ja es to darītu skaļi, tas būtu apvainojums mammas kinemotogrāfiskajai gaumei (dažreiz ienākot no āras, kad translē kārtējo reklāmas šitu (šajā jomā strādā dzejnieki), es atļaujos vērsties pie suņa, parodējot dzirdēto). šeit ir tas elements, ka viens gaismas avots A var rādīt defektīvu gaismu (tv), bet cits B (es) nevar to kritizēt, jo šajā kritizēšanas ceļā ir nolikts avots C (mamma), kura tiek personīgi aizvainota kritikas gadījumā. rezultātā amorāli kadri paliek nesodīti, jo tiek izvēlēts miera labads.