Viena lapa -

bija tā, ka es vienā brīdī biju Tarkovskis, bet tad aizbraucu uz Itāliju, tur mani labi baroja. es negribu izklausīties, ka ņirgājos par klasiķiem, bet ne vienmēr iet viegli. pagaidiet, man ir jāparasa savam padotajam.

jopcik popcik bračiņ, no manis neko nevar saprast, man apkārt viss ir tik balts. es gribēju, lai redz manas detaļas, bet rezultātā izskatās, ka es turu kēpī bērnu, kas man iekāries kaklā. būtu raženāk, bet. viens bet, mums par to ir jāparunā. es biju tā kā nobriedis, ka mēs varētu arī dabūt kādu naudu par to filmu, bet nekā. es tev ierosinu lūk ko, lai mums nepārmestu, ka esam antisemīti, lūk, es negribu, lai man saka sapulcēs, ka es tevi izķēmoju, tāpēc tev man ir jāpalīdz, parādies ar savu tēlu, kāds tu esi nofotografēts, tad man varēs tikai teikt, ka es esmu tevi pārņēmis un pret mani būs pielaidīgāki. lūdzu.

labs ir bračiņ, ko gan tevis dēļ neizdarīs. te nu es stāvu Itālijā pret eņģeļiem. mūsu pusi nekas vairs nevar atbīdīt. es tagad teikšu tev aizstāvības runu. tu esi mākslinieks un tātad tev palikt. mēs kopā vara nevilkt gumiju, mēs varam itin bieži apstāties atpūsties. redzi, šeit es esmu redzams, kā gāgāns, kā golgāts. beidz tagad dziedāt, kur mēs palikām. jūs, cienīgtēv, neesat pat vēl brokastis ēdis, ieteiktu piebiedroties šajā rudenīgajā dārzā ar akmens figūrām. figurāli izsakoties, tas mums piestāvētu. lūdzu, nāciet šeit, jūtieties brīvi.