- 24.3.16 16:24
- Pateicu īsi un skaidri - iesāktos darbus pabeigšu, bet jaunus vairs neņemšu. Nu lielas acis un jautājums kas noticis. Teicu ka nekas nav noticis, tikai vairāk darbu neņemšu. Tā arī palika, ar lielām acīm. :)) Es aizjozu pie frizieres. Un vēl man ir jauna pase.;)
- 13 rakstair doma
- 24.3.16 19:59
-
varbūt paskaidrot tomēr būtu bijis prātīgi...
- Atbildēt
- 24.3.16 23:01
-
Domāju ka nē. :) Viņa nav tik liela muļķe lai pati nesaprastu. Un es esmu spītīgs auns, pat tad, ja piedāvātu uz pusi vairāk, kas būtu tikai prātīgi, man ir piegriezusies šūšana. Strādāju par 1,5 - 2 € par stundu. Labāk strādāju par minimālo algu. Un 8 stundas dienā ar brīviem vakariem, sestdienām un svētdienām. Pa brīvajiem brīžiem varu izšūt kādu sarežģītāku kreklu, uzadīt ko skaistu, ta kaut līdz Gaujmalai aiziet. Un tas ir tas, kas manu sirdi silda, navis masvieda 'štancēšana'. Man lēmumu pieņemšana sagādā vislielākās galvassāpes, esmu pārlieku uzticīga, pat naiva, bet ja reiz esmu visu sarēķinājusi un apsmadzeņojusi, tad atliek tikai nopūsties par savu stulbumu un doties tālāk. Tas nenozīmē ka mēs tagad būsim ienaidnieces vai nesarunāsimies, tikai mani vairāk neizmantosi. :)
- Atbildēt
- 25.3.16 09:39
-
nē, nu vispār jau ļoti pazīstama pieeja :DD
tik pēdējā laikā visam klāt esmu pasākusi lēmumus argumentēt, lai nav divu domu par klusajiem telefoniem.
a klau tu šūšanas kursus negribi rīkot, tas tagad pieprasīti. - Atbildēt
- 25.3.16 10:53
-
Neiešu ar argumantēšamu plaušas vēdināt.:)) Un pēc darbu piebeigšanas mierīgā garā nolikšu tiesības. Līdz tam laikam arī darbs būs atradies.:) Pats atnāks, kur dēsies.
- Atbildēt
- 24.3.16 22:26
-
Vajadzēja teikt, ka maksā par maz un tas ir noticis jau sen.
- Atbildēt
- 24.3.16 23:14
-
Man darbs vairs nesagādā ne prieku, ne gandarījumu. Kad gaidīju vecāko, tad līdz dekrētam pastrādāju Vēlmē. Un man tapa skaidrs ka masveida štancēšana nav mans sapnis. Taču tagad štancēju uz pilnu jaudu par niecīgu samaksu, bez brīvdienām. Manas prasmes man neviens neatņems. Un tas, ja es sarunātu lielāku samaksu, nemazinātu darba apjomu.un veidu. Jāmaina darbības joma, jāiekļauj laiks sev. Pat tagad, lai pabeigtu visu, kas ir iesākts man būs vajadzīgi vismaz divarpus mēneši.
- Atbildēt
- 24.3.16 23:50
-
nu jā. Bet varbūt varēja izcīnīt, ka aplamās cerībās par to atlikušo dalu maksā vairāk? tev jau labāk redzams.
- Atbildēt
- 25.3.16 00:18
-
Neiešu jau nabadzības dēļ lepnumu zaudēt! Varēja, bet es netaisos iedziļināties diskutēt un savu taisnību pierādīt. Vēl jo vairāk, es zinu ka viņa saprot bez teikšanas. Uztveršu šo kā pamatīgu mācību. Man vienmēr ir bijusi problēma adekvāti novērtēt savu darbu. Ak ko nu..., tas jau tāds nieks vien... , man jau nav grūti... Varbūt beidzot būšu iemācījusies. :))
- Atbildēt
- 25.3.16 00:34
-
:) Aizeju ar lepni paceltu galvu. Bet gan jau bez maniem pakalpojumiem un padoma neiztiks un tad es arī varēšu pasacīt cik un ko es par konkrēto pakalpojumu vēlos. Un visu var sarunāt, ja grib, bet šobrīd ļaušu mierīgi apdomāt pie kā ir novedusi vienaldzība pret sadarbības partneri. Šinī situācijā viņa pret mani izturējās kā pret padoto, aizmirsdama to ka es neesmu atkarīga no viņas, bet drīzāk viņa no manis. Tikpat labi es varēju tos darbus nemaz nepabeigt. Tas ir pareizais žests no manas puses. Nešaubos - novērtēs! :) Kā mīļā M. teica, tevī nav bezkaunības un tu ļaujies izmantoties. Un manī nav godkāres, aizdomātties liek tikai klaja bezkaunība.
- Atbildēt
- 25.3.16 08:32
-
Man ir neapgāžama pārliecība, ka neviens darba devėjs man nemaksā pietiekami daudz, jo tā ir mana vienīgā dzīve, ko 1/3 apmērā pavadu, darot vinu jocgās lietas. Ie - loti ierobežots resurs. Lv savukārt darba devēji uz tā neiztunātā pamata nekaunās darbiniekus izmantot, jo "par naudu runāt nav smuki".
- Atbildēt
- 25.3.16 10:55
-
Man vajadzētu drusku aizņemties no Tevis to pārliecību.:) Makten noderētu...
- Atbildēt
- 25.3.16 11:33
-
Tas nenozīmē, ka es prasu nesamaksājami lielu algu. Bet man ir skaidrs, ka es darbam neesmu prioritāte un labāk, lai tas ir abpusēji un bez sirdsapziñas pārmetumiem.
- Atbildēt
- 25.3.16 13:12
-
Es jau arī darbam neesmu prioritāte. Darbs pamazām kļuva par manu dzīvi. Un tad, ja 75% no dzīves aizņem darbs, vienā brīdī attopies, kāda mārrutka pēc tas vajadzīgs. Man ir nepieciešams pārprogrammēšana. Un tā ir uzsākta.:))
- Atbildēt