| Feb. 28th, 2013 @ 09:41 am (no subject) |
|---|
Ziedonis. Otrā pusē. Ir ļoti gaiši - ne tāpēc, ka neskumtu, bet tāpēc, ka likās - viņš jau sen gribēja TUR.
Tā bija skaista vasara -
mēs runājām tikai caur puķēm.
Maijā mēs runājām caur pienenēm
un vārdi kā bites atnāca pie mums,
aplipuši pieneņu putekšņiem,
dzelteni.
Jauka runāšanās ir arī caur kaķpēdiņām.
Grūti ir runāt caur ceriņiem,
ceriņu naktīs vārdi sadeg,
un paliek sirdī viņu pelni
Jūlijā mēs runājām caur magonēm
un vārdi palika magoņu galviņās.
Tagad, kad esmu viens un neviens neredz,
es grabinu magoņu pogaļas.
Tā es ar tevi sarunājos, kad esmu viens.
Tad mēs runājām caur nātrēm.
Diezgan daudz mēs runājām caur nātrēm,
varbūt pārāk daudz.
Mums laikam vispār nevajadzēja runāt caur nātrēm.
Jo rudenī, kad runājām caur gladiolām -
viens caur parasto rozā
otrs - caur karmīnsarkano
mēs jau vairs nesapratām viens otru.
Bet vēlāk asteres bija jau pavisam dažādās krāsās
tu runāji caur violeto
es - caur dzelteno
un es nekā vairs nedzirdēju.
Un tad jau viss bija noziedējis.
Vēl bija palikušas tikai salmenes.
Es vakar ieliku ziemas logus,
un salmenes tur zied starp divām rūtīm.
Es sēžu pie loga un runāju viens
caur salmenēm.
Es saku - drīz būs leduspuķes
caur tām es nerunāšu
ne vārda. |
