| Nov. 21st, 2010 @ 06:53 pm (no subject) |
|---|
Visskaistākais gadalaiks ir mīlestība," sev atgādināju pelēki lietainajā novembra dienā, braucot uz Cēsīm pie mūziķa – barda, gleznotāja, kamīnmeistara, vides un interjera mākslinieka VALDA ATĀLA. Nezinu, vai daudz ir tādu, kas vēlo un tumšo rudeni sauc par skaistāko gadalaiku. Laikam jau vienīgi tie, par kuriem Atāls savā dziesmā dzied – mīlestības apņemtie. Valdim 25. novembrī apritēs sešdesmit gadi. Man jau pirms brauciena bija nojauta, ka nav vērts iepriekš domāt jautājumus, jo Atāls nez vai mani pie vārda laidīs, runās, par ko pats vēlēsies. Tā arī notika. Vienīgi ik pa laikam bija muzikālās pauzes, kad klausījāmies Atāla dziesmas. Kad palūdzu, lai sameklē savas fotogrāfijas, kurās viņš redzams jaunībā ar gariem matiem, Valdis saka: – Es nekad neesmu kaifojis no sava statiskā attēla. Kad apstājos, esmu nedzīvs, lai arī fotogrāfija izdevusies veiksmīga. Kad cilvēku fotografē, viņš ieņem kādu samākslotu pozu. Vienīgi mironis vairs nepozē, viņš ir īsts.
Man pie šiem sākumvārdiem uzreiz kļuva skaidrs, ka ar Atālu viegli nebūs, toties interesanti gan.
Sabaidīt, lai sāktu dēt
– Man neviena intervija un publicitāte nav sniegusi nekādu pienesumu – ne kā kamīnmeistaram, ne māksliniekam. Tas jau ir pārbaudīts, tāpēc es brīvi izturos un runāju, ko gribu. Negribu runāt par politiku un sadzīviskām, apēdamām lietām. Dzīvē esmu reālmistiķis, mākslā – simbolists un romantiķis. Ja es runāju no iedvesmas, tad pats ieinteresēts sevī klausos.
– Kas tad tevi vislabāk spēj iedvesmot?
– Man iedvesmu rada skaistas sievietes. Tā ir tāda zooloģiskā vilkme, kad gribas kā pāvam izplest spalvas. Saprotu, ka citādi jau nevar, kam tad es dziedu. No kurienes es, tāds Latgales zēns, tik krāsaini dzīvoju. Mani daudz kas iedvesmo, arī interesanta satikšanās pašam ar sevi. Mēs ātri iekaulojamies, daudz ko neesam dzīvē izmēģinājuši, bet steidzam apgalvot – es to un to neprotu. Reiz kādam māksliniekam jautāju – vai tu proti mūrēt, un viņš atbildēja – nezinu, neesmu mēģinājis. Visi kaut kādā ziņā ir talantīgi, vienīgi nav mēģinājuši. Jaunībā biju ļoti dīvains un jūtelīgs, kā tāda jauna meitene. Domāju – nomiršu nemīlējis. Tāpēc tik trauksmaini ķēros pie dzīves krāšļošanas – glezniecības un mūzikas. Mēģināju atrast balsi, kurai atsauktos mīlestība. Dzīvoju ar alkatīgu vēlēšanos būt skaistam, radošam, enerģiskam. Un tā arī esmu jau nodzīvojis līdz sešdesmit gadiem.
– Vai pašam sešdesmit jau liekas daudz?
– Īstenībā daudz. Kad man bija četrdesmit, iestājās tāds gaudenums. Atcerējos, kā mana vecāmāte mēdza izrīkoties ar vistām. Viņa noķēra vistu un meta to dīķī. Vista neslīka, bet gan pārlidoja tam pāri. Kad vecaimātei bērnībā jautāju, kāpēc tā dara, viņa paskaidroja: ja vista nedēj, tā ir jāsabaida un tad atkal sāk dēt. Es to atcerējos savos četrdesmit gados, kad bija uznācis radošais apsīkums. Man arī vajadzēja sevi sabaidīt, lai sāktu dēt. Un tad es lēcu ar izpletni. Sākumā es nebaidījos, jo biju tik vājš, ka pat baidīties nebija spēka. Bet pamazām atgriezās bailes un dzīves garša. Nesabaidīti veči nav dējoši, viņi nonīkst.
– Kas tad jūs, vīriešus, vislabāk spēj sabaidīt?
– Tas ir karš un cīņa, no kuras nedrīkst atteikties. Pēc tam kā uzvarētājs atnāc mājās un esi ieguvis jaunu dzīves dedzību. Sabaidīt var arī īstie – mīlestības – vārdi. Taču sievietes var izmantot vārdus arī, lai pakļautu vīrieti, izraisītu viņā mazvērtības kompleksus, nevis paceltu. Viss ceļošais ir uz instinktu bāzes. Sievietei jābūt piemājotai, jo viņa ir radošā zeme. Vīrietis ir radošās debesis. Folklorā arī minēti Dieva dēli, nevis Dieva meitas. Vīriešu būtība – garantēt garīgo pienesumu, sievietes būtība – uzklāt laulības gultu, pusdiengaldu, uzklāt mīlestību. Sieviete ir mājas, ceļa sākums un nobeigums. Vīrietim jānomedī briedis, jāizkaro karš un jāatgriežas mājās.
Kamīnmeistars bez sava kamīna
– Saka, ka vīrieša uzdevumos ietilpst arī savas mājas celšana. Tu dzīvo daudzdzīvokļu namā, un kamīnu arī es te neredzu. Kā tad tā – kamīnmeistars bez sava kamīna?
– Es neesmu materiālajai pasaulei piesaistīts. No tā, ka man nav šīs materiālās vilkmes, iespējams, cieš sieva. Nekad neesmu bijis ērtību cilvēks. Mani vairāk aizrauj lidojošs putns gaisā, nevis stāvoša māja. Tā māja pēc trīssimt gadiem sabruks, bet lidojums paliks.
Nauda man nav adekvāta priekam, ko gūstu, darbu darot. Naudu es apēdīšu, bet prieks pārvērtīsies eņģeļos, kas mani pavadīs līdz Dievam. Es neticu materiālajai pasaulei. Nekad neesmu gribējis ne mašīnu, ne tanku un pat ne kosmosa kuģi. Labi, mašīna ir vajadzīga, jo tas ir darbarīks, ar kura palīdzību spēju pārvietoties.
– Tevī ir tāds interesants sakausējums – mākslinieks un praktiķis. Cik kamīnus jau savā dzīvē esi uzmeistarojis?
– Mana pirmā profesija ir plaša profila celtnieks. Kamīnbūvē mani iedīdīja brālis. Es aši evolucionēju, atklājot iepriekšējās kļūdas, ko pieļāvuši kamīna būvētāji. Tās atrisinot, neviens vaļējais kamīns vairs nespļauj dūmus telpā.
Reiz skaitīju, ka izcili kamīni, kas būvēti pēc mana dizaina, ir ap četrdesmit. Vēl tikpat daudz arī tradicionālā stilā būvēti.
Gleznu mistērija
– Teici, ka publicitāte tev nekādu pienesumu nav sniegusi, bet kā šaislaikos ir ar finansiālo pienesumu, ko dod māksla?
– Jā, glezniecība man to dod. Manas gleznas iegādājas gan vietējie ļaudis, gan ārzemnieki, tās iekļautas arī izsolēs. Mākslas salonos savas gleznas nepārdodu. Glezna ir vesela mistērija. Pauļuks Purvīti dēvēja par krāsotāju, dekoratoru, bet Purvītis savas pavasara ainavas gleznojis caur sajūtu, tādējādi paceļot tēlu simbola līmenī. Tēlu var radīt jebkurš, bet simbolu gan ne. Es savas mozaīku gleznas sākotnēji veidoju no trauku lauskām. Bet tad atskārtu, ka šim nolūkam var izmantot pogas. Reiz pēc kādas izstādes vietējās māmuļas man saziedoja miljons pogu. Un tad jau es varēju sarīkot izstādi ar pogu gleznām vien.
Viss nolikts ceļmalā
– Kā grasies godināt sevi apaļajā jubilejā? Vai sarīkosi gleznu izstādi vai arī izdosi jaunu dziesmu albumu?
– Rādās, ka esmu ātrāk nodzīvojis līdz saviem gadiem nekā padomājis par jubileju. Prātojot par tik nopietnu pasākumu, jāsecina, ka tās ir tās pašas bēres, tikai bez miroņa. Tāpēc gribu rīkoties citādi. Savā dzimšanas dienā aicinātajiem viesiem vēlos pasniegt dāvanas. Man pašam daudz ko vairs nevajag, bet aicinātie cilvēki ir mana vērtība, manas dzīves krāsas. Man vairs negribas saņemt dāvanas, es tās nevarēšu atstrādāt. Tāpēc labāk vēlos dāvināt citiem. Nezinu, vai tādējādi izpaužas mans viedums vai vecuma plānprātība, taču iekšējā sajūta saka – tā ir pareizi. Man gan bija doma izdot albumu, kas sauktos "Vientulība", taču, lāpot badu, biju iejūdzies darbos un nepaspēju to izdarīt. Man, pretstatā profesionālajiem mūziķiem, jābūt garīgai, nevis finansiālai motivācijai radīt dziesmas. Tas ir uz iedvesmas bāzes radies akts. Es nemāku komponēt, jo nepazīstu notis. Netaisos arī tās mācīties, ģitāru spēlēju pēc harmonijas. Es deklarēju sevī mistiķa tekstus – ja tu ej pareizo ceļu, viss būs nolikts ceļmalā. Meklējot var tikai pazaudēties. Tas stiprina ticību – ja nolikts ceļmalā, tātad esi uz pareizā ceļa. Vēl jau es saku, ka Atāls ir arī fatāls. Domājiet, kā gribat, bet katram ir savs liktenis. Bija viens notikums, kas vēl vairāk mainīja manu priekšstatu par realitāti, lai arī mans meklējumu ceļš kosmogonijā jau ir diezgan garš. Mani draugi Sandra un Guntars atgriezās no Indijas, kur bija apmeklējuši templi ar viedajiem astrologiem. Pēc īkšķa nospieduma tika atrasti viņu horoskopi, kas rakstīti senindiešu valodā. Un tad notika mistiskas lietas – ar tulka palīdzību nolasīja viņu horoskopus, kas vēstīja gan par pagātni, gan tuvāko nākotni. Skatījos uzņemto videofilmu un neticēju savām acīm un ausīm. Tas tikai apstiprina, ka eksistē kopuma vienotības formula. Gravitācija taču arī uz pasaules pastāvēja jau pirms tam, kad tā tika atklāta. Domāju, ka tas ir šoks, ja Indijas templī kāds nosauc tavas mātes un tēva vārdu, izstāsta pagātnes notikumus un piedevām vēl precīzi. Tas liek izmainīt savas realitātes apziņu. Domāju, ka uz Zemes ir iebremzēta gaisma. Mēs to elpojam, un tā transformējas smalkākās enerģijās, kas tālāk nepieciešama kosmosa radošajiem procesiem. Mēs no saules aužam jaunus ķermeņus. Mēs lēnām kļūstam pieauguši, maz ir paļaušanās, daudz baiļu. Karmiskais princips, pārdzimšana, astroloģiski mistiskie kalendāri rada pārliecību, ka esi dzīvības izredzēts. Un tevi tikmēr dzīs kā caur kandžas aparātu, kamēr attīrīs līdz tīram spirtam. Tas mazliet sāpina, ka mēs ilgi tiekam turēti neziņā, kas būs tālāk. Labi, nonāc paradīzē, un kas pēc tam? Labāk, lai mani aizsūta uz Sauli par dārznieku. Tupēt tādā izolatorā un neko nedarīt es nevēlos.
Būt laimīgam,
nevis gudram
– Varbūt varēsi sēdēt un filozofēt līdzīgi kā patlaban.
– Kad uzrakstīju savu grāmatu "Domas un lirika", jutos tā, it kā būtu pirtī nomazgājies. Izlasot grāmatu, viens paziņa teica – Valdi, tu gan esi gudrs. Saprotu, ka var izmantot manu mīļumu, bet manu gudrību gan citiem nav kur likt. To nevar ielikt klēpī vai uzsmērēt uz maizes. Gudrības kā tādas nemaz nav. Varbūt kādam vajadzīga mana jūtu pasaule vai pieskāriens, bet ne gudrība. Būt laimīgam ir būtiskāk nekā būt gudram. Jo lielāka paļaušanās un uzticēšanās dzīvei, jo brīvāks un laimīgāks vari justies. No ilgstošas klausīšanās sevī man radusies asinsdzirdamības zona, un saprotu, ka viss ir tik harmoniski. Jūtos ērti kā dzeltenums olā, zinot, ka var izšķilties cālis.
– Valdis Atāls ir tavs literārais pseidonīms, bet saki, no kurienes izšķīlās Vladimirs Šatrovskis? Kādu ļaužu bērns tu esi?
– Esmu nācis no Latgales. Māti sauca Monika Pipars, bet tēvs pēc izcelsmes bija polis. Es steidzīgi ierados šajā pasaulē, piedzimu pāragri – septiņos mēnešos. Tas notika mātes pārdzīvojumu dēļ, jo tēvu arestēja par sadarbību ar mežabrāļiem. Es knapi izdzīvoju, bet, ja reiz te paliku, tad tam tā bija jānotiek. Mani vecāki nebija saistīti ar mākslas pasauli, taču tas nav svarīgi. Man vienkārši karmiski bija lemts piedzimt tajā ģimenē. Mēs visi esam kosmiskie ceļotāji, vieni un tie paši gaismas audēji.
Purvs ir vienots ar mākoni
– Tu savulaik biji spiests "aizceļot" visai tālu. Par ko tevi īsti notiesāja?
– Tas bija tālajā 1978. gadā, kad mani tiesāja par bandītismu. Padomju iekārtā bija vajadzība patīrīt latvisko publiku. Tā kā es piederēju pie brīvības cīņu idejas nēsātājiem, tad ilgi nebija jāgaida, lai tiktu piesieta krimināllieta. Man tiesā pieprasīja deviņus gadus, bet nosēdēju tikai piecus, lai arī tiesas zālē mani pēdējie vārdi skanēja – kad kropļi veselos tiesās, tad tāda valsts ilgi nevarēs pastāvēt. Soda izciešanas vieta saucās Labitnangi, kas atrodas Obas upes lejtecē. Domāju, ka dzīvs laukā netikšu, jo mani iebāza vienā barakā ar recidīvistiem, kam bija atcelts nāves sods. Bet tad lēģerī notika liels dumpis, daudzus apšāva un mani atsūtīja uz Daugavpili. Mana dzīves pieredze ir bagāta, sākot no lēnā valša līdz tango dejošanai ar ziemeļbriedi.
Kriminālās sodāmības zīmogs mani vajāja visu padomijas laiku. Tāpēc jau vēlāk tik aktīvi iesaistījos Tautas frontes kustībā.
– Tagad jau daudzi, kas savulaik bija pārņemti ar brīvības cīņu idejām, jūtas pievilti. Kas tevi sāpinājis visvairāk?
– Krīze pierāda vien to, ka pasaules procesi ir vienoti gadu tūkstošos. Tāpat kā upe ir vienota no sava sākuma līdz deltai. Tāpat kā purvs nav atrauts no mākoņa. Bet, runājot par mūsu valsti, neesmu naivs un nekad nedomāju, ka kāds politiķis, kas sevi piedāvājis Saeimai, domās par mani un rīkosies manā labā. Jaunās Saeimas deputāti jau savu nostāju parādīja pašā sākumā, kad vieni zvērēja, bet citi solīja. Es tiem solījuma devējiem uzreiz anulētu mandātu. Nav jābūt ezotēriķim, lai saprastu, kāda ir garīgā piesaiste pie zvēresta un kāda pie solījuma. Zvērests prasa pretim dzīvību, bet par solījumu var teikt – solīt sola, bet nedeva.
Daudzveidīgā mīlestība
– Pastāsti par savu ģimeni, ko dara sieva, ko meita?
– Man ir viena sieva un viena meita. Ar Ivonnu apprecējos, kad man bija divdesmit trīs gadi. Nav bijuši mēģinājumi apprecēt citu sievieti. Atradās meitenes, kas cirta kanti, bet man ar viņām nebija ne intīmu un pat ne emocionālu sakaru. Iedziļinoties kosmogonijā, esmu sapratis, ka man no iepriekšējās dzīves ir jāatstrādā karmiskais parāds pret sievu. Un to es arī daru, lai arī bez šā parāda atstrādes Ivonna ir ļoti jauka sieviete. Viņa strādā, kā es saku – puķu kūtīs. Es tās nesaucu par siltumnīcām, jo ziedi tiek baroti, lai pēc tam tos nokautu. Meita Elizabete Somijā apgūst mākslas pedagoģiju un psiholoģiju. Mīlestība ir daudzveidīga, un ar gadiem tā ir augusi. Sākumā tā ir fizioloģiska mīlestība, kad gribas tuvību. Pēc tam tā pārtop radnieciskā mīlestībā, kad sāc mīlēt kopumu sieviete – māte. Un tad nāk pārākā mīlestība, kas liek mīlēt dzīvi, pasauli un Visumu, kas jau ir dievišķais aspekts.
– Vai esi jau pietuvojies pārākās mīlestības pakāpei?
– Esmu nojautis un simboliski to pieredzējis. Makšķerēju un vienā brīdī dzirdu augstu skaņu, it kā kāds uz augstas stīgas taisītu skrāpējumu. Tad skaņa kļūst zemāka un saprotu, ka kurkst varde. Sāku viņu kaislīgi uzrunāt varžu valodā. Viņa atsaucas un tuvojas man. Kārtīgi apskatījos, kāda tad izskatās kaislīgā dziedātāja. Piedāvāju viešņai tārpu, un viņa to paņēma ar savu gaļīgo mēli un apēda. Uznāca lietus, un es satinu makšķeri. Vardi nekur neredzēju. Beidzot viņu ieraudzīju sēdam manā tārpu traukā, kurā vairs nebija palicis neviens tārps. Līdz rudenim jau biju sadraudzējies ar vardi. Tad kļuva vēsāks, līņi vairs neķērās un makšķerēšanai metu mieru. Tajā brīdī sajutu iekšēju smeldzi. Iespējams, tā ir mīlestība. Pēdējā reizē satīrīju apkārtni ar cerību, ka nākampavasar, atnākot uz šo pašu vietu, es sastapšu savu kaislīgo dziedātāju. Sakopjot mazo pleķīti upmalā, es arī izjutu, kas ir dzimtenes mīlestība. Dzimtene ar visu un visiem ir dzīva. Kaut ko jau man varde gribēja pateikt par mīlestību.
Ja man vaicā, ko gaidu no dzīves, tad varu teikt, ka neko negaidu. Visskaistākais ir elpot dzīvību un izelpot gaismu. Tas ir viens un tas pats. No manis daudz kas šajā dzīvē nav atkarīgs, taču no manis ir atkarīgs, vai būšu lietderīgs kosmosam, vai esmu dzirdējis savu uzdevumu. Tāpat būs jāsasastopas pašam ar sevi. Sešdesmit gadi ir slieksnis, kad varu runāt ar pārredzamību atpakaļ. Esmu bijis priecīgs, laimīgs. Arī ciešanas atvērušas manu dzirdamības zonu. Man nācies kā dzelzij iet caur uguni un ūdeni. Ne uguns, ne ūdens atsevišķi nevar norūdīt metālu. Man jāsaprot, ka vienkārši esmu gājis savā uzdevumā un eju arī tagad. Un viss, kas man patiesi vajadzīgs, ir nolikts ceļmalā.
***
VALDIS ATĀLS
• Dzimis 1950. gada 25. novembrī
• Dziesminieks, gleznotājs, kamīnmeistars
• Precējies ar sievu Ivonnu, meitas Elizabetes tēvs
***
No Valda Atāla grāmatas "Domas un lirika":
• Dziedāšana – tā ir jūtu stiepšana garumā.
• Visbiežāk mēs esam laimīgi, to nezinot.
• Mēs runājam vecas gudrības, darot jaunas muļķības.
• Morālā krišana ir ar krietni vien lielāku paātrinājumu nekā fiziskā.
• Diena ir tā pati nakts, tikai ar sauli.
• Skumjas – tas ir laimes ienākuma nodoklis.
• Vēsturē var ieiet, bet iziet no tās nav iespējams.
• Mani saprast nav obligāti. Saprotiet paši sevi.
• It viss, kas notiek, ir liktenis. Tāpat arī viss, kas nenotiek.
• Kad nabagi valda politikā, viņi agri vai vēlu apzog valsti, turpretī bagātie – tikai papildina savu bagātību.
• Vīrietis bez naudas ir finansiāli impotents.
• Stiprs drīkst būt arī vājš.
• Dzīves vērtība iesniedzas bezgalībā. |
|  |
