| Aug. 23rd, 2010 @ 09:14 pm (no subject) |
|---|
Pirms kāda mēneša braucām pie ģimenes dziednieces (nu ir mums tāda ieviesusies), pamatā sakarā ar Juniora problēmām. "Apstrādājusi" jaunieti, kundze apjautājš, kā mums pašiem. Es pasūdzējos, ka jau pāris mēnešus sāp celis, kad saliecu - dejot netraucē, staigāt arī nē, bet saliecot trula sāpe, pat biju nobriedusi iet pie ģimenes ārstes. Tante pieķērās celim, sadeva zāļu uzlējumus, tad vēlreiz pieķērās, lika pietupties. Sāpēja krietni mazāk, bet, kā parasti tupjoties tas ar maniem ceļgaliem mēdz notikt, tie abi noknikšķēja. Tante saspicēja ausis un apjautājās, kāpēc knikšķ. Es laipni paskaidroju, ka ceļi un elkoņi man knikšķ no bērnības un no tā es neciešu. Viņa apgalvoja, ka tas neesot labi un lieconot par kaut ko tur. Pieķerās celim vēlreiz.
Pagājis mēnesis, ceļgals vairs nesāp nemaz. Un knikšķ vairs tikai viens - nesmērētais un neapstrādātais.
Uz ko es to visu? Da ne uz ko, vienkārši likās fifīgi.
Ak jā - arī Juniora problēma ir atrisināta laikam. |
