| Jul. 30th, 2014 @ 09:33 am (no subject) |
|---|
Dažu Cibiņu trendi postos man atgādināja šo bildīti:
( ... tālāk ... )
Savu grūtību un ciešanu heroizēšana jau nav nekas jauns, man liekas, tā ir tāda padomju domāšanas atlieka: "ak, cik man gāja briesmīgi, trīs gadus mīzu pret vēju salā un postā, kājiņas govs pļekā sildīju un zaļu kartupeli grauzu. I neko, par sakarīgu un pieredzējušu cilvēku esmu izaudzis.
Ko nu tā mūsdienu jaunatne, uz siltiem tualetes podiem sēdēdama, no dzīves var saprast!!" etc.
Un izrādās, nav jābūt vecam, lai būtu senils.
Nu jā, ir mums izaugusi paaudze, kura apzinātu vecumu piedzīvojusi brīvā un salīdzinoši pārtikušā gaisotnē, nu i ko viņiem tagad - ventilatorus tualetē iekārtot, lai dzīves grūtības pamēģinātu?
Ak jā, un vēl snobiskā vēlme izglābt pasauli - tie muļķa līdzcilvēki tak salasīsies un saklausīsies šitās no Reālās Dzīves Neko Nesaprotošo Jauniešu gudrības un aizies postā, vajag glābt, vajag karot pret vieglumu, nepieķeršanos, necīnīšanos. Doma, ka līdzcilvēki varētu domāt paši ar savu galvu, pieņemt paši savus lēmumus - netiek īpaši apspriesta. Sabiedrība ir stulba un mēs viņus izglābsim. Aha, sčas.
Nu re žultīti izgāzu, varu atkal iet pa saviem ezotēriskajiem ceļiem un taciņām, ļaudīm miglu acīs pūšot, tuftu lejot un čakras birstējot. |
