| Sep. 2nd, 2011 @ 02:43 pm (no subject) |
|---|
Kaut kur kaut kad jau lasīts, bet šodien uzrunāja vēlreiz:
"Reiz vakarā Rabija - tā bija slavena sūfistu mistiķe - kaut ko meklējusi ārā, pie savas nelielās būdiņas. Saule rietējusi, pamazām sabiezējusi krēsla. Sanākuši ļaudis, tie jautājuši: - Ko tu te dari? Ko esi pazaudējusi? Vai tu ko meklē? - Es pazaudēju adatu, viņa atbildējusi. - Saule jau riet, sprieduši ļaudis, - un atrast adatu būs grūti... Bet mēs tev palīdzēsim. Kur tieši tā nokrita? Ceļš ir liels, bet adatiņa tik maziņa... Ja mēs zināsim precīzu vietu, to atrast būs vieglāk. - Labāk nebūtu man uzdevuši šo jautājumu - atteikusi Rabija - jo patiesībā tā nenokrita uz ceļa, tā nokrita mājās. Ļaudis sākuši smieties. Tie teikuši: - Mēs jau zinām, ka esi mazliet jukusi! Ja adata nokrita mājās, kāpēc tad tu to meklē uz ceļa? - Vienkārša un loģiska iemesla dēļ - skaidrojusi Rabija - mājās iekšpusē ir tumšs, bet šeit, ārā, vēl ir mazliet gaismas. Cilvēki iesmējušies un sākuši izklīst. Rabija atsaukusi tos atpakaļ un uzrunājusi: - Klausieties! Tieši to darāt jūs. Es tikai sekoju jūsu piemēram. Jūs meklājat svētlaimi ārējā pasaulē, neuzdodot pirmo un galveno jautājumu: kur esat to pazaudējuši? Un, lūk, es jums teicu: jūs to esat pazaudējuši sevī. Jūs to meklējat ārpusē tā vienkāršā un loģiskā iemesla dēļ, ka jūsu maņu orgāni ir vērsti uz āru, un tur ir nedaudz gaismas. Jūsu acis raugās uz āru, jūsu ausis dzird āra skaņas, rokas vēršas uz ārpusi, - un tieši tāpēc jūs to meklējat ārpusē. Bet es jums saku, ka jūs tur neesat pazaudējuši svētlaimi, un apgalvoju to pēc savas pašas pieredzes. Es arī meklēju ārpusē, lūkojos pēc tās daudz dzīvju, un reiz es ieskatījos sevī un biju pārsteigta. Nebija nepieciešamības meklēt: tā tur vienmēr ir bijusi.". |
