Mar. 19th, 2008 @ 09:25 pm (no subject)
About this Entry
Līnijdejās man kaut kur pazūd parasti optimistiskā attieksme pret jauno: lai cik Baiba būtu perfekta skolotāja, gandrīz uz katru jaunās dejas sākšanu mācīties man rodas sajūta: "Šito es NEKAD neiemācīšos!!!" Piepildās gan pagaidām tas uz mazāko daļu no dejām, bet sajūta rodas ikreiz. Gan jau. Beigu galā, neskatoties uz (it kā) cienījamo stāžu, man ir milzīgi robi izglītībā. Un jātiek līdzi grupai, kurai šādu robu nav, toties ir vairāku gadu intensīvas dejošanas pieredze (ir tak ļautiņi, kuri lēkā uz mēģinājumiem pa divām un pat pa trim reizēm nedēļā!).
Bet galvenais jau tomēr ir, ka man joprojām patīk līnijdejās - mūzika, cilvēki un fīlings. Kad redzu kārtējā tusiņā pilnu zāli ar laimīgiem cilvēkiem, kuri dejo, tad patīk vēl jo vairāk. Un vienalga par tiem dir$ējiem, kuri paši savu pakaļu nevar pakustināt, bet citus kritizēt vienmēr gatavi.