pirmais vakars neatceros, cik ilgā laikā, kad dzeru tēju, nevis kaut kādu alkoholu. sevi par alko neuzskatu un nesauktu, nav vēl tik tālu, bet tā kaut kā visu laiku sanāk. un tagad nav tā, ka gribas, bet ir dīvaini.
nemāku dīlot ar stresu īsti pieaugušā un veselīgā veidā - kaut nesen par to piesējos M - negribas jau pašai atzīt, bet nu neko - augam un cīnāmies kopā.
tagad gan nav īsti nekāda stresa, bet varbūt smadzenes vienkārši nogurušas no aktivitātes trūkuma un tāpēc ik vakaru uzdod. tad ir traki. tās 3 dienas, kad jogoju, bija labi - skrienot arī ir ok - bet nevar normāli saņemties.
gribas vainot karantīnu, bet realitātē jāvaino sevi.