ir grūti palīdzēt cilvēkam, kas nevēlas palīdzību?
ir neiespējami palīdzēt cilvēkam, kas nevēlas palīdzību.
to saku sev un saku par sevi.
es zinu, ka neesmu saņemšanās čempions, bet goda vārds nevaru atcerēties pēdējo reizi, kad bija tik grūti.
un tagad es blogoju, lai pārliecinātos, ka pirksti vēl kustās. kustās. un ātri.
es teiktu, ka mana problēma ir tas, ka es nezinu, ko gribu - bet es noteikti zinu, ko negribu.
šodien redzēju pārīti autobusā - sēdēja puisis un meitene stāvēja kājās viņam pretī. kad viņi kāpa ārā, meitene aizsēja džekam kurpes. sāku domāt, moš džekam problēmas - bet nē, pilnīgi normāli izkāpa, runājās, viss ok. lieki teikt, ka abi viņi bija treniņtērpos, bet ne visai sportiski. kāpēc es to uzrakstīju es nezinu. laikam sajūta, ka es kaut kādā punktā būtu varējusi nonākt tādā stāvoklī, bet tā es negribu. nekad.
bet vispār tas mans negribu ir, piemēram, par to, ka negribu visu mūžu strādāt bārā, ka gribu kaut ko sasniegt - ko tieši, nezinu
tagad es sēžu uz palodzes un grīda liekas pārāk tālu.
un vispār gads latvijā. it kā nemaz nebiju prom, bet man kaut kā vajag to atskaitīti.
ir bijis crazy, twisted un ļoti ātri skrienošs gads. grūti noticēt, ka atbraucu senāk kā pagājušo nedēļ - un veļ vairāk grūti noticēt, cik daudz kas ir mainījies. piemēru nebūs.
raksti, Liena, raksti.