šobrīd es sēžu satinusies šallē (forši sēdēt blakus gultai šallē, ne segā, jā), blenžu uz vecumveco, noputējušo bildi un nesaprotu ne savas emocijas, ne ko gribu, ko nē.
bet zinu, ka īsti negribās gulēt.
gribās kaut ko baigi forši parunāt. laikam.
ņemot vērā manu pēdējā laika kucīgo garīgo, atcerējos savu ļauno bērnības frāzi 'tētis zinātu'.