es nezinu, ko es gribu un kas es esmu.
šī ir daļa prokrastinācijas. bet būs labi.
šodien pildīju kāda maģistra darba anketu par krāsām un asociācijām. viss normāli, viss ok - līdz melnajai. melnā man atgādina nomazgātus tkreklus. es zinu to smaržo, to touch, gan krekla, gan cilvēka - un man ir dīvaini. bet uzrakstīju, ka atgādina nakti (bet nakts man atgādina mērsragu).
kaut kā neapjaušami domāju - kā bija pirms gada - es pat zinu, kā bija pirms gada. tieši šajās dienās. vāks. pirms gada šajās dienās bija tā, ka jāturās. bija tā, ka bija pie kā turēties, šajās dienās man no vienas puses sāpēja, bet vispār bija labi.
ir dīvaini apjēgt, ka cilvēki tev apkārt lēnām mirst. no, not literally. tu vienkārši atstāj viņus uz desmit minūtēm, atnāc atpakaļ - un cilvēka vairs nav. sēž cits cilvēks viņa ādā - bet to tu saproti tikai tad, kad tev divreiz pasaka - tā un tā.
tas ir tas brīdis, kad tu saproti - un tas pat nav 21. gs - cik daudz mums ir problēmu, cik ļoti tās ir apkārt, cik ļoti tās neiet prom (vai arī es skrienu virsū?). problēmas, kuras neatnāk pašas, kuras izraisa zāle, alkohols - it kā gribētos uzskaitīt vēl, bet nu ja godīgi nē.
es nezinu, kāpēc, bet pēdējās pāris dienas manā galvā skan graveyard - uncomfortably numb un agnese ik pa laikam pasaka lietas notiek, lietām jānotiek - un tā arī ir. kustība. uz priekšu, uz priekšu vien.
lietas notiek. lietām jānotiek.
Mūzika: Graveyard - Uncomfortably Numb