tas ir tik dīvaini, bet man ļoti bieži par man gandrīz nepazīstamiem cilvēkiem ir sāpe (un neliela dusma), ka viņi izvēlas sev nepareizos cilvēkus. ne jau kā draugus. es nezinu, kas mūs pievelk draugos, bet uzskatu, ka tas nav maināms.
bet gan kā 'otrās puses'. it kā viņi paši pakļautu sevi un šīs attiecības destrukcijai (es pareizi lietoju šo vārdu?). un vienmēr, kad es to pasaku skaļi, man jautā kāpēc, es nevaru atbildēt un man izstāsta, ka es neko nesaprotu. bet man tā vienkārši ir sajūta. sajūta, kura reti kļūdās. sajūta, kura atnāk, ja tu (vienmēr) dari tieši to pašu. es to negribu saukt par pieredzi vai kļūdām, no kurām mācīties, bet tas vienkārši sēž iekšā un neiet prom, kamēr tu neko neesi mēģinājis teikt. vai viss nav izjucis un cilvēks sabrucis.
un kāds varbūt teiks, ka nav ko satraukties par gandrīz nepazīstamiem cilvēkiem, bet tos gandrīz pazīstamos es reiz gribētu saukt par saviem draugiem un mēs taču nekad negribam, lai draugiem sāp.