es atceros pirmo brīdi, kad viss bija labi.
es atceros tavu prieku un neizpratni, ka tiešām tavs, ka tiešām mans, ka mūsu.
es atceros brīdi, kad viss sabruka, tieši nedēļu vēlāk.
es atceros savas sēras, bailes, dusmas un neizpratni, ka nebūs. ka nekā no tā, par ko es tik ļoti domāju, sapņoju, cerēju, nebūs.
es atceros klusumu, ārstes skarbo balsi, diagnozi un savus kliedzienus gaitenī.
es atceros visus spilvenus un tavus kreklus, ko es pēc tam pieraudāju.
es atceros drošības sajūtu tavās rokās pamostoties nakts vidū. es vēljoprojām tur atgriežos katru reizi, kad ir slikti.

šodien pasaulē vajadzēja palikt par vienu mazu cilvēciņu vairāk. manu mazo cilvēciņu, bet tā diemžēl nenotika.
man vēljoprojām sāp, gan morāli, gan fiziski.
es vēljoprojām domāju, kā būtu, ja būtu.
un tagad es esmu viena.