ir dīvaini, ja tu atļauj cilvēkam pateikt par sevi jebkuru sliktāko lietu, bet viss ko tev pasaka ir 'tu vairs neizstaro prieku'.
skarbā patiesība ir tāda, ka pati es to jau ievēroju sen atpakaļ un man ir beigušies varianti, kā sevi atkal uzlādēt, jo sajūta šobrīd tiešām ir tāda, ka baterijas ir beigušās, nekas vairs nešķiet priecīgs, nekas vairs neuzlabo garastāvokli. es varu smaidīt, stāstīt jokus, cept kūkas, dejot ar bērniem, bet at the end of the day es tāpat sēdēšu viena un raudāšu kaut kur nekur.
tās dienas, kad es sabēdājos vakaros vēl, šķiet, varētu ieskaitīt pie labajām, jo citās es jau pamostos bez vēlmes atstāt gultu, citās es esmu spējīga teikt tikai un vienīgi riebīgas lietas saviem mīļajiem un vēl citās es raudu neatkarīgi no tā, kas būtu jādara vai ko es gribētu darīt.
domas nekad neiet pareizajā virzienā un pat vairs nestāv uz vietas. domas ir... citur.
cik tālu ir jāskrien, lai aizbēgtu no sevis?