man tiešām nepatīk vienā ierakstā savienot vairākas dažādas tēmas, bet šoreiz sanāks. un laikam pat ne sliktākajā veidā.
roadtrips.
mēs ar megiju, laumu un matīsu beidzot saņēmāmies un aizbraucām ilgi plānotajā roadtripā. ja godīgi - sanāca diezgan awesome. man. es nezinu, kā viņiem. lietuva diezgan ātri kļuva neiespējama, tāpēc izšķīrāmies par kurzemi. kempingi kurzemē dārgi - sarunājām palikt pie manas tantes Mārītes mērsragā. sākumā negribēju - ilgi nebiju bijusi, nekad nevaru paredzēt, kā mani draugi reaģēs uz manu ģimeni, bet nostrādāja. viņa bija ļoti laimīga, ka atbraucām ciemos, mēs - ka ir kur palikt un ko lietus laikā darīt (lija pamatīgi un neparedzami).
aiztripojām arī līdz kolkas ragam un apskrējām balto kāpu atpakaļ ceļā. izspēlējām frizbiju līdz nemaņai, pāršupojām jēgu, naktī pabildējāmies mēnesgaismā un cauru diennakti matīss un mega cīnījās ar odiem (es ļāvu odiem sevi apēst, tāpēc tagad cīnos ar sevi). bija jautri, bet laikam gribējās drusku priecīgāk, drusku savādāk - pārāk maz road un pārāk maz trip - bet es ticu, ka būs nākamais un tad mēs vairāk izdomāsim, ko gribam redzēt un kādi ir varianti tur nokļūt.
roadtripa beigās mani draudziņi aizbrauca uz rīgu, bet es aizstopēju uz ventspili strādāt otrajā pv koncertā. ilgi nebiju stopējusi, kā parasti vietā, ko nezinu, bail, bet likās, ka tās būtu amazing beigas roadtripam. ja godīgi - bija arī. uz ventspili nokļuvu ar 2 mašīnām - pirmā aizveda no tukuma pagrieziena līdz kandavas pagriezienam un mūsu vienīgā saruna bija par to, ka es stopēju vietā, kur ņem ļoti ļoti reti, bet otrā mašīna nāca komplektā ar ļoti runātīgu krievu tautības kristieti (kurš ar mani runāja skaidrā latviešu valodā un bija arī īsts latvijas patriots) un tā laikam bija mana tradicionālā jūlija sākuma saruna - nedaudz aizkavējusies līdz pēdējai jūlija dienai - par ticību un to, ka drīz notiks kas liels. viņš stāstīja daudz - par paša un draugu piedzīvotiem brīnumiem, par ikdienas dzīvi, par dīvainām pieredzēm, par darbu - tā bija superīga saruna (un liels prieks, ka šoferis runā tavā vietā). līdz ventspilij no dieva tēmas biju nogurusi un stipri apšaubu to, vai tagad pēkšņi kļūšu ticīga, taču saruna par dzīvi un visu no tās izrietošo man noderēja.
pv koncerts pats šoreiz īpašs nelikās, bet mēs bijām teltī teju aiz skatuves. un iespējams darba bija par daudz, lai izbaudītu vairāk nekā pašas beigas (mīļākā dziesma tāpat ir pēdējā), bet atpakaļ ceļš mani neiepriecināja vēl vairāk - dita gulēja, es gribēju gulēt, kaut kādi džeki klausījās skaļu elektroniku un tā nu es pat ar austiņām un savu mūziku uz skaļāko paliku bez miedziņa. mājās pēc tam biju stundu un tad jau devos nākamajā haltūrā.
sporta spēles limbažos.
arī to varētu uztvert par sava veids roadtripu - gulējām visu turpceļu, pļāpājām par dziļām tēmām visu atpakaļ ceļu - tikai beigās tev vēl samaksā par to, ka pavadi 6 stundas svaigā gaisā ar lieliskiem cilvēkiem.
sapratu, ka ļoti patīk rīkot spēles un uzmanīt trasi, cilvēkus. gribētu turpināt vai vismaz turpināt te tā haltūrēt. vai vismaz dubli, zvirbuli un pat mamutus.
es nezinu. pa šīm brīvdienām daba mani atkal ir paņēmusi. ļoti, ļoti. bet mamma atrada veidu, kā mani dabūt un noturēt mājās - šokolādes-ķiršu-čilli saldējums. savienojumā ar tēju un plāniem par miegu (beidzot un vēl savā gultā) padara to par lieliskāko iespējamo road tripa noslēgumu.