ir pagājis mēnesis. mēnesis vienai.
lai gan arī īsti nē.
pēc, ar dzīvi un emocijām pilna gada, ir dīvaini. pierast pie sajūtas, ka tavs cilvēks ir kāda cita cilvēks, vēljoprojām šķiet sirreāli, bet šobrīd pat šķiet, ka sanāks.
un tomēr visur blakus staigā 'spoki'. tur savu roku uz tava pleca un ja mēģini aizmirst, atgādina par savu eksistenci. un viņa eksistenci. un taviem un viņa grēkiem, un strīdiem, un idiotismiem, un kļūdām. un atrod veidu, kā, lai vai kas notiktu, smietos tev sejā.
reizēm gads šķiet kā mūžība. reizēm mēnesis liekas vēl ilgāks.

take me home where i belong.