reizēm vajag, lai kāds paņem tavu galvu rokās, paskatās tev acīs un pajautā 'no kā tu baidies?'
un tā sajūta, kad tavs 'es ne no kā nebaidos' ir patiess, ir diezgan lieliska.

bet es baidos. tomēr. lai arī cik daudz vai maz, lai vai par ko, šī bija diezgan bailēm pilna diena. pamēģināju pastrādāt - baidījos iet cilvēkiem, bet tas pārgāja, baidījos pateikt, ka negribu tur strādāt - pateicu un man atļāva nenoteiktā laika periodā pārdomāt, izdarīju pirmo prakses darbu, lai ieliktu ziņu facebookā saņēmos divas stundas - cilvēku jau stundas laikā atradām, satiku sen nesatiktus cilvēkus, baidījos, ka mums nebūs par ko runāt - bija, visu laiku bija un vēl es braucu ar cilvēku, kurš piecus gadus nav sēdējis pie stūres - es esmu mājās, dzīva, sveika un vesela. tā kā baidīties nav no kā.

bet es baidos. es baidos no nākotnes. es baidos, ka kāds paņems manu nākotni. manu nākotni, kas ir mana pēc visām manām vēlmēm, idejām, sapņiem, tiesībām un piederības. es zinu, ka ne visam ir jānotiek tad, kad es gribu, laiks dziedē visas brūces un, ja kaut kam ir jānotiek, tas notiks (te ir ļoti nākotnes forma), bet ja nu nenotiek? ja nu kaut kas nenotiek pēc plāna? ja nu kāds cits atrod citu - labāku - plānu?