it kā gribētos un vajadzētu rakstīt vēl vienu positivus ierakstu, kaut kā stulbi apstāties pie pirmās dienas, ja pēdējā redzēji robertu plantu, bet šoreiz ne. šoreiz par saitītēm.
do i believe in soulmates? well, i believe in alice. alise laikam ir mans visdīvaināk satiktais cilvēks. perfect place, perfect time un tas bija internetā. un arī tagad mēs apļojam viena otru, arī nekomunicējot tik daudz cik gribētos (vai vajadzētu). tā ir dīvaina sajūta. dīvaini laba man šķiet.
un tad ir tie cilvēki, kuri lasa tavas domas. es sevi vienmēr esmu uzskatījusi par viegli nolasāmu, bet tev būtu jābūt blakus, lai to saprastu. nē. sanāk neesot blakus, sanāk par to nedomājot, sanāk nejauši. iepriekšējais triggerošanas raksts bija par ko citu, bet tagad man kaut kā šķiet, ka arī šī ir triggerošana, savā apzinātā vai neapzinātā veidā.
bet kas vispār notiek? tu visu dienu domā par vienu un vakarā par to saņem ziņu, tu atrodies 200km attālumā, bez komunikācijas iespējām, bet zini, kur cilvēks ir un ko dara. tu nepajautā nevienu jautājumu, bet tāpat saņem visas atbildes. tu un otrs klausaties pavisam citādāku mūziku, bet dziesma, kas skan uz repeat ir viena un tā pati.
tev ir kādreiz bijis tā, ka pietrūkst kāda tik ļoti, cik pietrūkst elpot? tik, cik pietrūkst gaisa? sākumā tu atver logu, bet nepalīdz. tu mēģini ievilkt dziļāku elpu, bet tas nenotiek. strādā tikai puse no plaušu tilpuma.
tevi kāds mēģina nomierināt (samierināt?) bet īstā sajūta ir tāda, ka tev plēstu ārā daļu no tevis. ne grieztu, ne šautu, bet kailām rokām plēstu.
man gribētos, lai šis ir kāda iedvesmojošais teksts, bet te nav par ko iedvesmoties. dzīve ir dīvaina.
but yes, i do believe in soulmates.