ir jūlijs.
atkal ir jūlijs.
man brīžiem ir stulba sajūta, ka laiks neiet uz priekšu, bet tad atkal atnāk jūlijs un viss ir lieliski.
vai mazāk lieliski, bet ir kustība. kustība ir labi.

es biju laukos (luīzes)
man ir zemenes (pašas lasītas)
es biju īstā dārzā, īstā dobē un pēc tam īstā mežā pie īstām naktsvijolēm.
lielie dienas prieki.

tikko pārlasīju savu pagājušā gada otro pusgadu. nedaudz bēdīgi, ka kaut kādos posmos, ko vēljoprojām atceros kā svarīgus, nav neviena ieraksta un tos, kas ir varu saprast tikai es, kamēr atceros savu pēdējo gadu.
reizēm ir labi tā pasēdēt savā atmiņā, ar blogu tiešām ir vieglāk nekā bez.
un sajūta man ir dīvaina, jo sevi kā personu es kaut kur tur pa vidu esmu atstājusi, bet laikam meklēt arī nevajag. zinu, ka nav par vēlu, vienkārši nevajag. tagad es varētu sevi uzskatīt par baltu lapu un lēnām sākt kaut ko zīmēt.
kaķis vēl joprojām baidās no manām asarām.

parunāties, iedzert un paklusēt.