uzņēmēju sporta spēles, par spīti manam besim un citu pālim, bija lieliskas.
reizēm vajag padejot, padzert un padiskutēt ar skolas vadību neformālā gaisotnē. un satikt draudziņus, kad, atšķirībā no tevis, strādā un pat sakarīgos uzņēmumos.
mēs nekur neuzvarējām.
bet vispār vakar mēs ar dzērušu miku nedaudz parisinājām savu komunikācijas problēmu. un man tas šķiet tik forši - pēc 2 gadu kopā mācīšānās, tu beidzot kaut cik sakarīgi spēj parunāt ar cilvēku. daļēji jau tas ir arī sad, jo tomēr - cmon. 2 gadi satiekot cilvēku gandrīz katru dienu un izvairīties runāt. drusku ir žēl apzināties, ka 10 min saruna jau nemaina to, ka turpmākos 2 gadus tu atkal ar to cilvēku pamatā nerunāsi, bet vismaz rodas tā sapratne, kāpēc - nevajagot visiem būt draugiem. šodien laikam nekas, ka es domāju pretēji.