vakar vakarā gāju gulēt ar domu, ka nekur ar banāliem, salkaniem, turklāt slikti uzrakstītiem tekstiem nevar tikt. ne literatūrā, ne žurnalistikā, ne filmās, bet tauta saka citādāk.
ir lietas, kuru patikšanu cilvēki vienmēr noliegs, gan paši sev, gan citiem, bet paši sev aiz muguras (smieklīgi skan) tās turpinās darīt, piemēram, lasīt sliktu literatūru. varbūt, jo citu nepazīst, varbūt, jo vieglāk uztvert, varbūt jo visi citi taču lasa.
peldēt pa straumi jau sen nav modē, kāpēc mēs to vēljoprojām daram?

pieaugot mēs saprotam, ka reizēm ir jādara tas, kas ir jādara, nevis tas, ko gribas darīt.
reizēm tas nozīmē uztaisīt eksāmena darbu nakts vidū divas nedēļas pirms eksāmena, reizēm tas nozīmē apprecēt cilvēku, kas var tevi aizvest uz luks kūrortu grieķijā, reizēm tas nozīmē, ka jāiet gulēt agrāk nekā vakar.
ko tas nozīmē man es nezinu. šobrīd es esmu nedaudz apsēsta ar pieaugšanu. pirmo reizi mūžā, un ceru, ka pēdējo, un ceru, ka tas beigsies neveiksmīgi.

sapratu, ka man frāze 'izdari sev kaut ko labu' nozīmē daudz vairāk nekā naudas zīme un 'nopērc sev kaut ko'.