varbūt pie tā, ka es vairs nejutos nelaimīga, bija vainīga nakts, varbūt es pati.
es nepaliku nelaimīgāka, es nemainījos, nekas īsti nemainījās, man vienkārši vairs nebija vēlmes to izkliegt visai pasaulei.

es visu savu bērnību nodzīvoju ar diezgan izteiktu pārliecību, ka esmu pesimiste.
tad es pieaugu un sāku uzskatīt sevi par reālisti, salīdzinoši nesen man paziņoja, ka esmu ciniska, ko es arī nemēģināšu noliegt.
bet es spēju būt optimiste, sev es to pierādu katru dienu.
man patīk rīti. es katru rītu pamostos ar pozitīvisma devu savā galvā. kāpēc? jo ir rīts. jauns sākums - arī tad, ja nav tendences katru rītu sākt dzīvi no jauna (man nav) - viss ir labi. nav svarīgi, vai es vakarā biju dusmīga, bēdīga, kaila, apģērbta, dzērusi, pārlaimīga, dziedoša - tas viss neko nemaina, jo no rīta ir savādāk. es gan neuzskatu, ka rīts būtu gudrāks par vakaru, bet kaut kāda maģija tur ir, tāda tīrība. cits gaiss.
un varbūt tāpēc man nepatīk runāt ar cilvēkiem no rīta, tāpēc arī es nekad nesaukšu sevi par rīta cilvēku, jo rīta cilvēkam to sajūtu nesabojās nekas, bet es sabrūku pēc katra sliktā vārda, nesaprastā jautājuma un visa.
tāpēc priecājies, ka es izvēlos ar tevi runāt agri no rīta, un nedusmojies uz mani, ja es sāku bojāt tavu rītu - kāds jau ir sabojājis manējo.

arlabunakti! līdz rītam.