pēc visnotaļ interesanta vakara secināju, ka pēdējās pāris dienas man ir pilnīgā čupā un pēdējās pāris dienas es neuzdodu tos jautājumus, kas mani interesē.
dīvaini kaut kā. bet cilvēkus es analizēju - nu, pietiekami - labi. prieks par to.
es lēnām sāku veidot kaut kādu cilvēku patternu, ko es satieku vai piesaistu. nesaprotu - tas ir pretstats man vai precīzas manis kopijas, bet strādā joka 'pff. no childhood trauma? i dont need you!' stilā. iespējams, skan brutāli, bet vismaz nav meli.