seriāliem ir pauzes, bet dzīvei diemžēl nav.

vispār dīvaina diena.
kārtējo reizi paklupu aiz sava tur vairs neesošā kaķa.
sirds drusku uzkārās uz tā, kā man var iebraukt dvēselē.
un pirmo reizi tā pa īstam izstāstīju kādam, kā es tiešām jūtos. dīvaini to tā darīt un saprast, ka es pati neapzinos. tiešām.
(un tagad es turpināšu dzīvot savā 'zināšana man nepalīdz' telpā)
vai tiešām ir lietas, ko mēs nevaram pieņemt? vai mēs tikai uzkaramies uz savas domas un atsakamies pieņemt? atsakamies pieņemt realitāti?