zini, man tevis pietrūkst vairāk nekā tu vari iedomāties (un vairāk nekā es spēju padomāt)
un tas ir stulbi un dīvaini un, ak, tu pat nelasi. vēstulēm un lasīšanai jau ir par vēlu.
es vienkārši domāju - tas viss kaut kā risinās? kaut kad? kaut kādā veidā?
tam vispār visam būtu jārisinās? tā maģiski? vai ar piepūli?
es laikam negribu iekrist bedrē, kurā ir cilvēki man apkārt. bedrē, kura palīdz cilvēku attieksmes maiņai, iecietībai, līdzjūtībai un citiem, atvainojos, mēsliem.
es raudāju projām ejot. un man gandrīz sirds apstājās tajā vakarā. un es atteicos no vietas mašīnā līdz pašām manas mājas durvīm, lai aukstā nakts klusumā noietu tev garām.
reiz, iespējams, pienāks tas brīdis, kad es kliegšu. un lidošu. un smiešos. par sevi, protams. jo nekā cita vairs nebūs atlicis.
nostalgic