šodien international week satiku skolas topošo pasniedzēju (kurš uz jautājumu, ko jūs mācat, atbildēja 'how to get rich'). parunāju minūtes 10 vai pat mazāk, bet maaan. cilvēks 48 gadu vecumā, no vācijas, pēdējos pāris gadus pavadījis bankokā, varbūt man iepatikās viņa versija par dzīvi nedaudz vairāk, jo viņš ir stadijā, kad viņam nav jāstrādā, ja viņš negrib, bet vairāk tā tomēr bija laime un prieks, ko viņš izstaroja. miers. viss ir labi.
un tad jau laikam tā stadija, kad ir labi, man ir svarīgāka par to, ka tādu vai citādu iemeslu dēļ tu vari darīt tikai un vienīgi visu, ko gribi.
es neko nepateicu, bet doma bija dziļa.

apsveicu !
tu mīlēji.
tikai ko?
un kāpēc?

tas ir reāli tik stulbi, ja tev ir jātiek galā ar sevi, lai spētu tikt galā ar citiem, sevi un dzīvi vispār.
bet tav ne mazākās idejas, ko, kā, kāpēc un kas vispār notiek.
vai no kura gala sākt un uz kuru pusi iet.
vienkārši sanāk no pārāk daudz kā atteikties, un kuram gan mūsdienās patīk atteikties?