ja godīgi, man nepatīk fakts, ka es brīžiem pārstāju blogot. tiešām. ir grūti uz sevi atskatīties bez.
es laikam pārstāšu raudāt un sūdzēties par kaut kādām neeksistējošām problēmām.. un arī par esošām. es gribu pati savus risinājumus. jo mana zināšana, kas nepalīdz darīt, īsti nav nekam vajadzīga.
es nezinu kur kā un kāpēc, nu labi - varbūt zinu kāpēc, bet nezinu, kā es nokļuvu līdz kāpēc.
bet es sapratu, līdz kam es negribu nokļūt, kas gan laikam ir stulbi, dīvaini un neietekmējami, bet man vēl garš ceļš priekšā un, lai gan man šodien pateica 'ko pie velna tu dari? nemet ārā laiku. laika tev nav.', es zinu, ka laika man vēl ir diezgan daudz (tas ir iemesls to izmest?)
man vienkārši gribas izkāpt no sava mazā rāmīša un atstāt tajā tikai savas problēmas.
un es zinu, ka arī ceļa galā viss būs labi.

cuz baby in the end, its just.. me.