parasti, ja es blogoju katru dienu, nav labi. es vai nu pārvēršos par troubled teenager vai.. nav labi.
bet es visu laiku runāju par kaut kādu mistisku atgriešanos pie saknēm, tā kā varbūt vajag.
manas saknes šobrīd cep braunijus un pirms stundas uzvaras parkā pilnīgi slapjā blūzē taisīja lietus ūdens upītes. jauki. atceros, kā mēs to darījām bērnībān (i grew up with 2 brothers, none of whom where mine - atnāca manā atmiņā), tikai tad vairs nelija un bija gumijnieki. ar basām kājām ir labāk, bet uzvaras parkā nav kur rakt.
bet vispār es sāku rakstīt par nolemtības sajūtu - vienam aiziet, otram atnāk. tieši šodien cilvēkam, kuru intervēju, teicu, ka gada laikā esmu daudz ko gan par sevi, gan pasauli iemācījusies - tieši tā. pašai grūti noticēt, jo es tādai mainībai neticu, bet vispār prieks.
vienā brīdī tu saproti, ka nav jāatsakās no labām lietām, ka arī tad, kad ir labi, var izdarīt labāk. un tad tu saproti, ka citiem, kas, iespējams, ir piedzimuši ar šo sajūtu, tā laika gaitā ir aizpeldējusi. tad ir dīvaini.
nedari pāri sev un citiem.