vakar man pietrūka tēta.
šodien man piektrūkst bērnības. tā vienkārši.
tas ir kaut kā dīvaini - tu atceries random bērnības lietas, tu atceries, ko darīji un ko nedarīji, pat iemeslus tam, cilvēkus sev apkārt.
un tev tā visa pietrūkst.
uz brīdi tramvajā es pat sāku domāt, ka bērnība nekad nenotika (es tiešām esmu tik veca?), es to vienkārši esmu kaut kad kaut kur nosapņojusi, jo pilnīgi visas manas bērnības atmiņas ieskauj viegla migliņa. tāda, lai redzētu, kas notiek, bet neredzētu, ka tikai dekorācijās (teica audiovizuālis manī).
un vēl es domāju, ar ko man ir kontakts, ar ko man nav kontakta, ar ko man vajadzētu kontaktu. un tad paliek vēl dīvaināk, jo bāc - vajadzētu kontaktu, bet tev jau nav iekšu pieiet cilvēkam klāt. vienkārši nav. kur palika tā meitene, kas varēja ieiet diviem puikām pa vidu kautiņā un pateikt, ka 'tagad jūs nekausieties' ?
bet es īsti negribu bērnību, es gribu tikai bērnības sevi. drosmi. to brīdi, kad nekas tevi vēl nav izaudzinājis un sabojājis, nekas nav nokauninājis un nekas nav pateicis - no uguns jābaidās, apdedzināsies, nelien klāt.
bet ir jālien klāt, reizēm vajag pielīst klāt ugunij un sasildīties. un iemācīties neapdedzināties.