jā, es zinu, ka pēdējā laikā vecie latviešu autori kļūst arvien mīlētāki jauniešu un citu cilvēku vidū, bet tas tomēr ir tik dīvaini, ka pēkšņi, kad kāds nomirst viņu visi atcerās. un redz. kāpēc mēs neredzam tos cilvēkus, kamēr viņi mums ir apkārt? kāpēc?
es zinu, ka dārgāks ir tas, kā mums [vairs] nav, bet tas nav pareizi. un kāpēc mēs nesaprotam, ka tam tā nav jābūt?
ir jauki, protams, vakarā pa radio 101 dzirdēt ziedoņa epifānijas, bet kāpēc tās nevar dzirdēt arī citos vakaros? vai no tā tagad ir jēga, kad tas tā - one time thing un viss? es arī, protams, saprotu, ka, ja tas tā tagad būtu katru dienu, mums apniktu, bet.. kāpēc cilvēkam ir jāmirst, lai mēs viņu [atkal] pamanītu?

dziediet ne viņiem aizejot, bet jums paliekot! /Imants Ziedonis