man nedaudz žēl, ka mans blogs paliek par 'kā man patika pasākums' pastāstiņu lapu, bet nu galīgi nevaru es sadūšoties uztaisīt vēl vienu (dievs pas, man būtu jāiet uz vēl pasākumiem, ja man būtu recenziju lapa.. )
bet nu jā - es aizgāju uz led zeppelin's celebration day. viena pati. kāpēc viena pati, ja es varēju iet ar miljons citiem cilvēkiem? prasījās vienai pašai.
and it was amazing. pirmajā brīdī es nebiju sajūsmā par skaņu - viss vienā līmenī, gan balss, gan ģitāras, gan bungas, kas ir bēdīgi, ja ir balss solo vieta, kur ģitārai nebūtu jābūt tik svarīgai (kā ģitāra jimmy page rokās var nebūt svarīga?!), bet tu dzirdi lielā mērā tikai gītāru. varbūt es pēc tam pieradu, varbūt tiešām palika labāk, bet to es jutu tikai sākumā. vēl man bonzo dēls jason bonham likās tiešām amazing, bet likās, ka varētu tāds neduadz brīvāks būt, bet nu beigās jau arī tas bija ideāli - bungu daļa rock'n'roll beigās - a w e s o m e. bonzo nebūtu varējis nospēlēt labāk, biju starā.
man prieks lielākais bija par to, ka laika zobs viņus ir ļoti saudzējis, bet varbūt tā ir tikai mana spēja nesaskatīt vecumu cilvēkos. es biju sajūsmā par 70-to kvalitātes kadriem - tajos izskatījās, ka nebūtu pagājis vispār nekāds laiks, ka šis būtu tikai tāds ikdienišķs koncerts, ka viņiem būtu tie paši 20-30 gadi. tas bija fantastiski. un vispār jau tā spēja izturēt to 2+ stundu koncertu.. bet nu jā - viņi ir led zeppelin.
par dziesmām kas man patika - es nezinu. viss koncerts kopā man lika justies tik labi, tik emocionāli piepildītai, tik laimīgai, ka tādas konkrētas dziesmas nebija. ja godīgi, kaut kādi žurnālu raksti man bija iestāstījuši, ka viņi nespēlē stairway to heaven, tāpēc es gan iekšēji gan ārēji izkusu izdzirdot jau pirmos akordus, bet nu tas ir tikai stairway casual iespaids uz mani. uz jautājumu, 'kas tev patika?' es pēc filmas atbildēju, ka kashmir, jo nu viņi nospēlēja tā, ka man tiešām bija žēl, ka neesmu mammu līdzi paņēmusi - vinās mīļākā led zep dziesma kā nekā. un visi vakaru pēc tam man galvā skanēja since i've been loving you, tā kā man šis jautājums par labāko dziemsu tiešām šoreiz paliek neatbildēts. es laikam lielā mērā to koncertu uzskatīju kā 1 lielu, garu, ekstremāli skaistu dziesmu.
un vēl skaistie brīži bija tas, kā robert plant stāstīja par to, ka bonzo un viņa sievai ir bijušas skaistas balsis un bonzo kādreiz dziedāja un tagad bekvokālus padziedās jason, jo viņš arī esor diezgan labs dziedātājs - vāa'h. vinām tiešām ir superīga balss ! un tas, ka john paul jones pavadīja vairāk laika pie klavierēm nekā pie basa - es nezināju (un piedodiet man manu nezināšanu), ka ivņš ir tik fantastisks pianists un visi tie jimmy page ģitāras solo - atgādināja man to it might get loud brīdi, kad viņš saka, ka visiem ģitārisitem ir cerība, ka tas brīdis, kad tu nevarēsi vairs spēlēt ir far far away and out of sight, es viņam to tiešām novēlu. tā ir viņa lieta, tā vienmēr būs viņa lieta un šitādas lietas cilvēkiem nedrīskt atņemt. un robert plant fantastiskais vokāls un mikrofona mētāšana pa gaisu 'nekas taču nav mainījies, mēs esam tā pati grupa, tie paši cilvēki, tikai pāris dienas vēlāk' stilā.

tātad, lai gan atkal ir tapis viens no garākajiem ierakstiem manā blogā, man nav vārdu, lai aprakstītu savas superīgās emocijas. paldies led zeppelin, ka viņi tādi bija, ir un būs.