man vajadzēja neika 2 nedēļas, lai saprastu, ka jā - ir vasara. vai arī varbūt tikai paskatīties uz augšu, jo tā sajūta mani pārņema pie shot cafe, pa pusei sēžot zem nojumīotes - tu redzi debesis, nojumīti un pulvertorni. super ! tā kā jābūt.
un varbūt vļe palīdzēja ta,s ka tagad ārā laterna izslēdzas 3os, nevis kaut kad, kad es jau emsu atstājusi māju savām dienas gaitām.
vispār sōdien superdiena - biju raģos uz leldes izlaidumu - super ! bija kur sēdēt, visi skaisti, visi kko foršu dara (iemīlējos c klasē - tik jauki apsveica skolotāju, tik jauki nodziedāja pilotu timu (zeķ, ja tu lasi, tev asariņa tur nobirtu ! )), lelde preicīga, es priecīga, visi priecīgi.
pēctam es aizskrēju uz čeholu austrumu robežā - tur bija tā kā man patīk, tikai komunikācija krieviski - nu neko. mna amāsa ir labs tulks. starpcitu - es no raģiem līdz arkādijai nokļuvu 5 min - ar kurpēm rokās, protams. un bija viss super. bet nākamnedēļ es točna eju pie ārsta (dsk) jo šodien es tiešām biju in mood for dancing, bet es reāli staigājot mokos.
pēcāk mēs paēdām turkebabā, paspēlējām dambreti - ne es, ne māsa nebijām ilgi spēlējušas. forša sajūta, ka 1x spēlējot cilvēks peč 2 aliem un ar n gadus aizmirstām dambretes prasmēm tevi uzvar. bet nekas - es arī pēc tam uzvarēju. pēc tam mē spārvietojāmies uz šotiem - es atkal biju bezkurpēs. un tur mēs jauki pasēdējām ārā un tad, lai gan īsti engirbējās mājās, aizgājām mājās. tikaie s pie lielajiem pelmeņiem pusstundu stāvēju un runāju arkkādu turku zicelsmes holantdieti - tik forši papļāpāju par mūziku, filozofiju, latviešiem un miljons citām lietām, izstāstīja dažādas interesantas un nedzirdētas letias man, piemeŗam par dating coach`iem un kko tādu, kas bija visai smieklīgi.
un vispār kaut kur dienas laikā happiness hit me , so this was a freakin awesome day :)

//mājās es no tilta atnācu arī bez kurpēm - paŗdaugava diezgan tīra, nopietni. pag vasar pēdas bija dāāudz netīrākas ejot dāāudz mazāk.

es atcerējos, kā es vienreiz sēdēju siguldā, lielajā istabā ar krēslu pret durvim un vienkārši raudāju par to, ka visi kādreiz nomirs.
man bija 5 gadi un pat nezinu, kāpēc kaut kas tāds kādreiz bija.
nu jūs dieva dēļ varat nerunāt par nāvi man apkārt? labi, ja tev kāds nomirst, tā sajūta ir vienkārši galvu plosoša, pēdīga, nervus bendējoša un būtībā neapprakstāma, bet ja kāds tev sāk runāt 'ja nu es nomirstu' un nevis tā - tīņu robežās 'mani tagad pameta, es tagad nomiršu' bet pilnā nopietnībā - VĀĀKS. nu kā tā vispār var darīt? nu manai nākotnei tagad kaut kas mainās, kad tu kaut ko tādu pasaki? tam nevar sagatavoties. vai man viss būtu labi? nē, protams, ka nebūtu ! mans tētis nomira pirms 10 gadiem un es nesmu atkopusies, hell, es neesmu pat līdz pusei atkopusies. es vēlaizvien katru reizi, kad raudu, gribu vnk ieritināties tētim klēpī, jo es zinu, ka tētis mani nomierinātu, pažēlotu ( un mans tētis īsti ar manis žēlosānu neaizrāvās) un es zinu, ka jā, tas ir par ilgu, jā, tas ir slimi, bet es tur neko nevaru mainīt. es nemāku. ne es.