šodien es , ejot mājās no skolas, pavadīju kaut kādu kundzi mājās. pie rokas. ja godīgi - visu mūžu (ha! man ir 17, tas skan.. interesanti) biju domājusi par kaut kā tāda izdarīšanu un uzreiz pēc tam es sajutos kā 10 reizes labāks cilvēks. un viņa man paspēja izstāstīt, kur viņa bija aizgājusi, ko nopirkusi un es viņai diemžēl nevarēju atbildēt, jo ja es vēl kaut ko krieviski saprotu, tad parunāt es nevaru vispār. un viņa nesaprata latviski.
bet visa lielā ideja par šito ir tāda, ka es ceru, ka, ja mana vecmāmiņa kādam tā pajautātu, tas cilvēks arī viņu pavadītu. bet es nezinu, vai viņa pajautātu.