nē nu vēlaizvien mani fascinē tas, ka pret visiem kā pret cilvēkiem, bet lienai jau var kāpt uz galvas. un visi, nolādēts, VISI.
es zinu, ka es šodien neesmu nekāds saulstariņš (un piedodiet, ja kādam ar to traucēju), jā, bet arī ja būtu, tāpat man besītu, ja kaut ko dara ap mani ar mani nesaskaņojot.
un ziniet ko? nākamreiz, kad kāds mani uzmetīs (es teiktu 'ja vēl kādreiz', bet zinu, ka tas offic notiks, so - kāda jēga izlikties?!) es vnk sākšu uzmest citus. vispār... bet nē. uzmest rītdienu būtu riebīgi un es neesmu riebīga.
un tās pāris lietas, ko es tā vispārīgi gribētu zināt - tu vēl uzskati mani par draudzeni vai vienkārši centies uzvesties pieklājīgi, lai es neapvainotos?
jo draugi ir, lai izvilktu tevi no bedres, kurā tu esi, nevis iegrūztu dziļāk un vēl paspiestu ar kāju...

viss besī un dusma par to, ka nemāku bēdāties par vienu leitu, vnm atceros vēl miljons citas.
atkal nomirt gribās un neko negribās.