TAS beidzot ir noticis. pasaule ir līdzsvarā - mēs esam līdz pēdējam samaitājuši agnesi.
ar ko varētu turpināt?

man ir kaut kāds iekšējais apjukums, apmulsums un sabrukums.
īstenībā tagad jums ir jāizvēlas viens no šiem vārdiem un pašiem jāsaprot, kas un kā
es ēdu vīnogas un domāju apr vienu savu veco, septembra tvītu, kuru atceros, bet neatceros, kad teicu, bet atkārtot ne gri bu.
īstenībā es viņu maļu visu vakaru, bet ne skaļi. i just dont really trust ppl no more.

vakarvakarā bija tā, ka atnāku mājās un ļoti, ļoti, ļoti gribējās kaut ko ierakstīt, bet aizmirsu ko tieši. and now i remember.
es jau biju piemirsusi, kā tas ir, kad manas smadzenes vienkārši bloķē certain information, ka mans ķermenis vienkārši zina, ka ir lietas, ko man nevajadzētu zināt. un es laimīgi dzīvoju bez viņām, kamēr man kāds to iebāž sejā tā, ka nomirt gribās.
un otra lieta, ko biju aju piemirsusi bija tas, ka visam vienmēr es uzrakstu vairākus scenārijus. dīvaini ir tas, ka es aizmirsu pirmo, jo pirmie parasti ir svarīgāki, tāpēc es parasti palieku pie tiem.