wow. nesen atgriezos mājās un man atkal iekšā ir miljons superīgi vārdi, kurus visdrīzākais, ka neizteikšu skaļi, jo.. nu jūs zinat - man nesanāk.
būtībā, es sapratu, ka es par pearl jam neko nezināju. un viņi īstenībā ir vēl iespaidīgāki, nekā man jebkad likās. gan kā grupa, gan kā cilvēki vispār. tu varbūt pirms tam zini, kam viņi ir gājuši cauri, kas ar viņiem ir noticis, bet kad viņi to pasaka skaļi, kad tu to redzi uz lielā ekrāna (ak mans dievs, ja tur nebūtu bijusi pilna zāle, es būtu spiegusi, raudājusi un ārdījusies aiz laimes, jo.. vāks. nu nevar viņus aprakstīt). man jau viss laikam ir tikai tā līdz galam superīgi, ja es to redzu vai nu 10 m no sevis vai uz lielā ekrāna. un es ļoti ceru, ka man reiz būs tā iespēja, ja ne satikt un samīļot eddiju vederu, tad vismaz redzēt dzīvajā pirms kādam no mums ir 60, lai gan arī pēc tam nebūtu traki. ir vienkārši cilvēki kas.. iedvesmo.

un tā filma man lika justies... to ir grūti pateikt. to var izkliegt, to var sajust. nu tā, ka tomēr ka tu neesi nevērtīgs, ka tu vari visu sasniegt, ka nekas nestāv ceļā. es zinu - tāda nebija filmas doma, bet tā es jūtos. jā, inspired shall be the word.
visas dusmas un bēdas prom, pilnīgs miers un prieks iekšā. īstenībā es zinu, ka to, ko es tikko nosaucu par mieru citi tā nenodēvētu, bet tā tas ir for me.

un tagad es atkal esmu broke un man nav nekādu zināšanu par krustakariem eiropā, bet tā iekšējā laime to visu aizvieto. jā - arī miega badu, kuru es droši vien izjutīšu pēc nedēļas.