reizēm gribētos, lai visiem viss sāpētu vienādi, lai tu zinātu, ka kādam ir bēdas vai dusmas par kaut ko, tad tas visiem būtu vienādi un par vienu un to pašu, savādāk leikās, ka neviens nekad nejūtas tieši tāpat kā tu. tu redzi, ka kāds izskatās tikpat sašļucis kā tu, bet tu jau, nolādēts, nezini par ko.
un tajā pašā laikā es zinu, ka i am not alone - kādam noteikti kaut kas sāp un sēž iekšā tieši, tieši tāpat kā man. jautājums tikai - kur ir tas cilvēks un kāpēc es viņu neredzu?!

un dīvainā doma kas uz minūti iešāvās galvā, vai nebūtu tā, ka, ja rīt klasē ienāktu kāds svarīgais cilvēks un pateiktu, ka 'liena vairs nav mūsu vidū', visiem būtu tāds 'ā, nu labi' nevis kaut vai neliela bēda. jo skolā man pus dienu reāli uz asarām vilka, bet nu es stipri šaubos, vai kāds to vispār ievēroja.